nu tas taads meeginaajums..mans gara beernc, bet veel tikai top
Posted on 2005.06.06 at 00:07
.....Asfalta pludmale.....
pieskaarienc
Tādi cilvēki kā es, dzimst reizi mūžībā, reizi bezgalībā. Tādi kā es, kas sajūt dzīvi savā miesā kā karstu, asu straumi plūstam, kā gaismu, kas sitas tev acīs un apžilbina, nogalina. Tādi kā es viens no neizskaitāma pūļa, viens piliens no visiem bezgalīgajiem pasaules ūdeņiem. Tāds, kas nolūkojoties visā šai burzmā, sajūt katru prieka liesmu un katru sāpju asaru, bet neapjūk, jo nepiederu tam visam. Tādi kā es vairs nav...
Asfalta pludmale mana mājvieta, melnas un cietas smiltis sastingušas mūžīgā miegā. Tā ir tā pludmale, kas ir tās jūras krastā, kurā nav ūdens tik metāla straumes viena otrai blakus plūst, tā ir tās jūras krastā no kuras nāve nāk. Dzeltenas laternas manas zvaigznes tai naktī, kura kā diena bezgalīgi gaiša, taču mākslīga. Šeit cilvēki kā vētras laikā apjukuši kaijas cīnās ar sevis radītiem māņiem. Tik četras sienas mani sargā no pasaules vējiem, tās ir tik plānas kā papīrs, ka es tām gandrīz redzu cauri, taču sargā tās mani uzticīgi. Debesis neaizsedz man necaurredzamie jumti, tās ir brīvas virs galvas kā nebeidzama manu sapņu tāle, kurā slīgstu es laimīgs.
Viss, kas te apkārt tik šķietamība un samākslotība. Reklāma par tēmu - es un mana nekam nederīgā un nevajadzīgā dzīve. Visapkārt reklāma, tas ir dzīves ceļvedis, apmātība, kurai gala nav.
Un kuru tas interesē? Kuru interesē tu un tas, kas notiek? Šeit noteikumus domā citi, tie, kas mīt tur augšā, tas ir tepat tev blakus, taču tu pārāk vājš savā garā un neredzi to, negribi. Mākslīgi, domās uzpūsti rozā burbuļi, kas ceļas un aug tavās smadzenēs līdz tur vietas pat tīrai domai vairs nav. Augstākā godība, kam tu akli klanies un esi tik laimīgs, tik laimīgs, ka vārdos to neizteikt.
Mirklis ir mana taisnība, jo pār to varas nav nevienam. Tas vienīgais vēl patiess šajā melu zemē, kur cilvēki melo paši sev un citiem, kur uz meliem un ilūziju balstās viss. Mirkli nevar redzēt to tik jūt tādi kā es, kas jūt savādāk, kam atļauts ielūkoties aiz dzelzs priekškara un nenomirt zinot patiesību. Tādiem kā es, kam nekas cits neatliek kā vien starp to brīdi, kad saule tikko mostas no sava dziļā miega un dodas pasauli sildīt, raudāt kopā ar pašu neaizsargāto pasauli, kura nolūkojās savā lēnā un neapstādināmā nāvē. Iznīcība — cilvēki paši sevi iznīcina. Kāpēc? Vai patiešām mēs esam radīti ar tādu pašiznīcinošu dabu?
Ja katru vakaru mani neapciemotu, burvīgi, gaisīgi, ēteriski, skaistā būtne, Fantāzija laikam būtu jau palicis bez sirds. Es mīlu šo būtni, kas vienīgā spēj pacelties, savos varavīksnes spārnos, pāri visām sajūtām, ilgām, nepiepildītiem sapņiem un darīt to ko pati vēlās. Es negūstu pretmīlu, jo nav viņa mana, lai cik asi tas nedurtos manā mīlestības silto jūtu pārņemtajā dvēselītē. Tikai tādiem kā es ir lemts pieskarties viņai, izjust to maigo un strāvojošo pieskārienu, kas iziet cauri ķermenim kā elektrībā, liekot tavai aurai uzplaukt un zaigot kā dārgakmenim visneiedomājamākajās krāsās, kas liek tev paskatīties uz pasauli savādāk, redzot to sākotnējo skaisto ideju par brīnumaināko vietu kāda jebkad ir izsapņota. Mana dzīves jēga un burvība zelta matiem un zvaigžņu acīm.
Es daļēji dzīvoju kā halucinācijās, sapņos, kas plūst kopā blakus straumē ar ļauno un bezjūtīgo realitāti un saplūst vienā ūdenskritumā, kas tālāk atkal sadalās šajās divās straumēs un tā dienu no dienas. Bezgalīgais loks, kas nekad nebeidzas. Reizēm nesaprotu, kur beidzās sapnis un kur sākās dzīve, tāda ir mana dāvana no augšas, lai kādi spēki tur mīt un visnežēlīgākais lāsts no apakšas nešķīstās pasaules.
Mākslinieks ir mans vārds, mana nolemtība, mana dzīve...
Es gleznoju cilvēku attiecības uz sava nodilušā audekla, iedzīvinu tās tikai man dzirdamā caurvēju šalkoņas, asfalta pludmales nerimstamās metāla jūras rīboņas un izmisīgo kaiju kliedzienu mūzikā kā ēnas tās dejo uz manām pelēkajām sienām un spēlē savu teātri. Es pierakstu dzīvi savām asinīm uz šīm pelēkajām sienām, es nemeloju...
Tik daudz ko nesaprotu savā bērnišķīgi nopietnajā prātā, vienkārši nespēju to aptvert. Vienaldzība, aklums un kurlums, ko cilvēki paši sev rada, lai tikai neredzētu un nedzirdētu patiesību, kas izmisīgi mēģina tos sasniegt, cietsirdība, precīzāk sakot, bezjūtība. Cilvēks spēj paiet garām naudu lūdzošam ubagam nemaz nesajūtot to nepanesamo sāpi, kas pārņem ielūkojoties šajās lūdzošajās acīs, to bezpalīdzību savā dzīves veidošanā. Cilvēks spēj pamest sevis lolotu un pieradinātu dzīvnieku nemaz nejūtot tās bailes no vientulības, nevajadzības, no tās sajūtas, kad nav māju. Tā ir nepiedodama nodevība, noziegums pret visu cilvēcisko, kas ir mūsos. Cilvēks spēj mocīt, nemīlēt un pamest paša radīto Brīnumu. Sist un neredzēt, ka tam sāp un ne jau miesa ir tā, kas sāp, atstāt vienu raudot, neredzot tās mazās rokas, kas stiepjās pēc mīlestības, kas tam jau debesīs ir novēlēta. Neredzēt tās acis, kas lūdz, jo nesaprot par ko tās negrib. Vai maz mums ir tiesības sevi saukt par cilvēkiem?
- Sveiks, mans mīļais...- manā krēslainajā miteklī iezvanījās simtiem mazu zvaniņu un tas piepildījās ar visskaistāko gaismu. Tā bija viņa mana mīlestība, mana dzīvības elpa.
- Es šodien redzēju lietus lāses krītam no debesīm, kādēļ tu biji skumja? -
- Man atnesa bēdīgu vēsti, tā ielidoja manā varavīksnes mājoklī kā melna lente, izložņāja visus stūrus, tinās kā čūska līdz aptinās man ap kaklu un žņaudza. Es nevarēju to izturēt. – viņa nolieca savu galvu un apklusa.
- Kā lai es iepriecinu tevi? – es palūkojos viņas skaistajā sejā, tā bija kā visas debess spozmes, visa dievišķīgā varenuma iemiesojums, porcelāna smalkuma un baltuma, vissmalkākajiem vaibstiem kā neticama un prātam neaptverama lelle. Es reti, kad uzdrošinājos tajā skatīties, jo tās izstarojums nesa tādu enerģiju, ka to bija grūti aptvert manām necilam prātam, es taču esmu tikai parasts mirstīgais.
Es paņēmu savu jau dzeltenīgo audeklu uz tā vakar nolaidās šajā apkārtnē vēl neredzēts tauriņš. Tas laikam iemaldījies no pavasara zemes, jo tikai no turienes varētu nākt šī plaukstošā maija smarža un šīs pirmās mīlestībās krāsas, taču nezinu kā tam izdevies atkļūt uz šejieni. Pavasara zeme nav sasniedzama pat ar visskaistāko domu tikai Fantāzija zina kā tur nokļūt, jo tās ir viņas dzimtās mājas. Es paņēmu šo dārgumu no sava audekla un uzpūtu tam savu mīlestību pret Fantāziju un sakustējās tā spārniņi. Tauriņš pacēlās un lidoja līdz nolaidās uz viņas daiļās rokas un viņa pasmaidīja.
- Es nezinu kā lai tev pateicās, manu māksliniek? Šis mazais brīnumiņš man atgādina manas mājas. – Fantāzijas seja atplauka visdaiļākajā smaidā kādu es esmu redzējis. Tas nav salīdzināms ne ar vienu mākslas darbu kāds atrodams pasaulē. Viņas maigā roka pieskārās manai un sajūtas, ko tas radīja nav aprakstāmas. Tad notika kaut kas tāds, ko es gribēdams nespēšu aizmirst nekad. Fantāzijas vieglais, ēteriskais ķermenis kā viegla pavasara vēja pūsma, kā siltums, kas rodas no smaida, saplūda ar manu un tad pamats zem kājām zuda un es pacēlos tik augstu, ka drīz vien jau biju pie pašiem mākoņiem un varēju nolūkoties uz zemi. Man pavērās skumju mākoņos tīta, pelēkā pasaule, kuru pat krāsainākās izkārtnes nepadarīja jaukāku, dvēseles plūda pa ielām kā apmāti spoki, kas nezin sev miera tikai dažas starp tām kā krāsaini ziedi. Es cēlos vēl augstāk pie zvaigznēm un tik dažbrīd nolūkojos uz to dzidro ūdeņaini zilo dārgakmeni, kas palika man aizmugurē. Tas atradās mazā perlamutra gliemežvākā, kas aizvērās un iekrita Esamības jūrā, kuras krastā atradās daudzi tādi paši atvērti gliemežvāki, kuru iekšienē mirdzēja daudzkrāsaini, brīnumskaisti dārgakmeņi.
- Diemžēl, neko vairāk tev rādīt man nav atļauts – dzirdēju viņas čukstus kaut kur prātā skanam, tad es jutu kā krītu kaut kur dziļi, dziļi līdz attapos pats savās četrās sienās. Vēl ilgi nevarēju elpu atgūt, tik liels bija mans pārdzīvojums.
Es devos ārā no sava mitekļa, lai sajustu nakts smaržu, kas šeit Asfalta pludmalē gan nav tāda par kādu man stāstīja Fantāzija, bet tomēr tā iedvesmo mani jaunai gleznai. Es kā vienmēr kopā ar savu pelēko audeklu kā spoks klīstu starp cilvēku masām, kas pat par spīti šajai vēlajai nakts stundai, liekas ir daudz vairāk nekā dienā. Reizēm man liekas, ka tie sava mūžīgā steigā nemaz nepamana mani, jo es vienkārši slīdu līdzi vējam bez mērķa. Manas visskaistākās krāsas ir cilvēku neizteiktie vārdi un visslēptākās sajūtas, jo tās liek uz mana audekla uzziedēt dzīvei.
Es apturēju savu ceļu pie lielajām betona sēnēm, kas mūsu pludmalē vairojās tik ātri, ka ne pamanīt. Katra nākamā auga arvien lielāka, beidzoties debesīs. To ielokā man kļuva tik nepatīkami, tās spiedās man virsū, neļaujot pat vismazākajam mēness staram te ieplūst. Es pacēlos uz domas spārniem un lidoju līdz pašai augšai, kur tikai debesis skauj mani savām melnām rokām. Apsēdos uz sēnes maliņas un lūkojos pāri visai pludmalei, jūrai, pāri citām sēnēm, kuras greznoja visdažādākās izkārtnes. Es pat nezinu kā to visu uzgleznot, jo šeit visa kā tik daudz un viss ir tik skumjš, nomācošs.
Glezna nemaz negribēja augt, tā niķojās un izvairījās no manis, vērtās melna un tumša, nekādi netiku ar to galā. Pārāk daudz negatīvu domu šai vietā un neviena patiesa smaida. Savā ziņā tā tomēr pildījās ar varenību, ko rada šī vieta, kur es esmu pāri visiem un varu nolūkoties šai teātrī.
- Skaisti...- atskanēja mierīga balss man no aizmugures, tad dzirdēju tuvojamies kādu lēniem soļiem, pagriezos, taču neviena neredzēju.
- Kas šeit ir? – es mazliet satraucies jautāju.
- Es esmu tev tepat blakus. – mierīgā un mazliet sērīgā balss klusām nočukstēja
- Kādēļ es tevi neredzu? -, pagriezos un manīju tikai melnu ēnu, vieglu siluetu, kas slīdēja man tuvāk, - Kas tu esi? -
- Esmu tas, kuru neviens nekad negaida, esmu tas, ko nolād un no kā izvairās. Es esmu... Nav svarīgi, kas es esmu. Negribu tevi biedēt.-
- Ko tu šeit dari? -
- Drīzāk es varētu jautāt tev, svešiniek, ko tu te dari? Es šeit esmu diezgan bieži, jo man patīk pārredzēt visu... Šeit ir tik labi... Esmu vientuļš. -
- Radu, cenšos radīt... Meklēju vietu, kur gūt jaunas emocijas.- ēna pieslīdēja man tuvu un es sajutu aukstumu, kas plūda no tās.
- Šeit augšā var just visu. Cilvēku sāpes kā melni lietus mākoņi ceļas un paliek šeit augšā. Tu noteikti būsi pamanījis mītot tur lejā, ka pēdēja laikā ļoti reti spīd saule. Pasaule ir tik pilna skumja, ka saules stari netiek cauri šai smacīgajai dūmakai. -
- Tā ir, pēdējā laikā manas gleznas ir tukšas. Tām trūkst smaidu, ja nebūtu Fantāzijas es laikam nespētu uzgleznot ko jauku? -
- Tu neesi iedomājies par to, ka varbūt tieši tādām tavām gleznām vajadzētu būt, jo tāda jau pēdējā laikā tā pasaule ir. Aizvien vairāk dvēseles es pavadu uz Pavasara zemi, kur tās iegūst mūžīgo prieku un bezrūpību... -
- Tātad tu zini kā tur nokļūt? Fantāzija man tik daudz par šo vietu ir stāstījusi, taču viņa man teica, ka tur mirstīgajiem nokļūt nav iespējams. Kā tur var nokļūt? -
- Vai tu vēl neesi sapratis, kas es esmu? Es atsvabinu mirstošā cilvēka dvēseli no tās ķermeņa un prāta jūga un tad to pavadu uz vietu, kur mūžība tik mirklis vien. Es esmu melnais eņģelis, kas magoņu ratos, zilo zirgu pajūgā pāri pasaulei trauc dāvādams mūžīgo miegu. -
- Tu taču neesi pēc manis nācis? - es apklusu no samulsuma vai pat no bailēm. Nekad nebiju domājis par nāvi, tā ne reizi man nebija likusi par sevi manīt.
- Un tā ir gandrīz vienmēr mirstīgie baidās no manis, pareizāk sakot, jūs baidāties no neziņas un no tā, ka nespēsiet vairs kontrolēt situāciju. Ak, muļķa dvēseles, jūs tāpat neesat savas dzīves noteicēji un baidāties no tā brīža, kad jūs beidzot tie būsiet. Smieklīgi! Vispār cilvēki ir tādi ļoti dumji un smieklīgi, bet tev jau to nesaprast, jo lai kādas spējas tev būtu dotas tu tik un tā esi cilvēks. -
- Varbūt, savā ziņā tev ir viennozīmīga taisnība, taču, es pat nezinu... – es apklusu, jo man nebija, ko teikt šim garam, jo savā ziņā tam bija taisnība par mūsu nolemtību.
- Jūs neesat pirmie, kas mīt šai vietā un domāju, ka neesat arī pēdējie. Zini, kas ir pats dīvainākais, viss vienmēr beidzas vienādi, jūs jau, kuru reizi pieļaujat vienas un tās pašas kļūdas. Jūs paši sevi iznīcināt... Un es jau esmu pieradis veikt šo dzīvības loku, kas tik un tā drīz vien beigsies... -
- Vai tad patiešām viss ir nolemts pašā sākumā? –
- Nē! – , gars klusām nodvesa,- Cerība jau ir vienmēr, bet to jau tu pats labi zini... -
- Vai tad? -
- Dzīvo, tas vienīgais, ko varu pateikt... – tad aukstums lēnām aizslīdēja prom un es paliku viens. Mans audekls bija pārklājies tumšām ēnām, kas tiecās uz gaismu, kas likās tūlīt, tūlīt sasniedzama, taču tai pat laikā neaizsniedzama nekad...
Es atkal biju savās četrās sienās un aiz tām kā vienmēr kūsāja dzīve , kas kā nevaldāma jūra bangoja un kauca. Reizēm šādos brīžos mani pārņem tāda brīnumaina sajūta, ka mītu es citā pasaulē un viss pārējais ir kaut kur tur ārpusē, bet tad es atkal saprotu, ka tā nav. Ir tik dīvaini, kā šī realitāte grozās un mainās, liekot manam prātam apjukt un maldīties labirintos, kuros nav ne sākuma, ne beigu. Tā es šeit jūtos šajā Asfalta pludmalē, savā dzīvē. Es atceros savu bērnību
pieskaarienc
Tādi cilvēki kā es, dzimst reizi mūžībā, reizi bezgalībā. Tādi kā es, kas sajūt dzīvi savā miesā kā karstu, asu straumi plūstam, kā gaismu, kas sitas tev acīs un apžilbina, nogalina. Tādi kā es viens no neizskaitāma pūļa, viens piliens no visiem bezgalīgajiem pasaules ūdeņiem. Tāds, kas nolūkojoties visā šai burzmā, sajūt katru prieka liesmu un katru sāpju asaru, bet neapjūk, jo nepiederu tam visam. Tādi kā es vairs nav...
Asfalta pludmale mana mājvieta, melnas un cietas smiltis sastingušas mūžīgā miegā. Tā ir tā pludmale, kas ir tās jūras krastā, kurā nav ūdens tik metāla straumes viena otrai blakus plūst, tā ir tās jūras krastā no kuras nāve nāk. Dzeltenas laternas manas zvaigznes tai naktī, kura kā diena bezgalīgi gaiša, taču mākslīga. Šeit cilvēki kā vētras laikā apjukuši kaijas cīnās ar sevis radītiem māņiem. Tik četras sienas mani sargā no pasaules vējiem, tās ir tik plānas kā papīrs, ka es tām gandrīz redzu cauri, taču sargā tās mani uzticīgi. Debesis neaizsedz man necaurredzamie jumti, tās ir brīvas virs galvas kā nebeidzama manu sapņu tāle, kurā slīgstu es laimīgs.
Viss, kas te apkārt tik šķietamība un samākslotība. Reklāma par tēmu - es un mana nekam nederīgā un nevajadzīgā dzīve. Visapkārt reklāma, tas ir dzīves ceļvedis, apmātība, kurai gala nav.
Un kuru tas interesē? Kuru interesē tu un tas, kas notiek? Šeit noteikumus domā citi, tie, kas mīt tur augšā, tas ir tepat tev blakus, taču tu pārāk vājš savā garā un neredzi to, negribi. Mākslīgi, domās uzpūsti rozā burbuļi, kas ceļas un aug tavās smadzenēs līdz tur vietas pat tīrai domai vairs nav. Augstākā godība, kam tu akli klanies un esi tik laimīgs, tik laimīgs, ka vārdos to neizteikt.
Mirklis ir mana taisnība, jo pār to varas nav nevienam. Tas vienīgais vēl patiess šajā melu zemē, kur cilvēki melo paši sev un citiem, kur uz meliem un ilūziju balstās viss. Mirkli nevar redzēt to tik jūt tādi kā es, kas jūt savādāk, kam atļauts ielūkoties aiz dzelzs priekškara un nenomirt zinot patiesību. Tādiem kā es, kam nekas cits neatliek kā vien starp to brīdi, kad saule tikko mostas no sava dziļā miega un dodas pasauli sildīt, raudāt kopā ar pašu neaizsargāto pasauli, kura nolūkojās savā lēnā un neapstādināmā nāvē. Iznīcība — cilvēki paši sevi iznīcina. Kāpēc? Vai patiešām mēs esam radīti ar tādu pašiznīcinošu dabu?
Ja katru vakaru mani neapciemotu, burvīgi, gaisīgi, ēteriski, skaistā būtne, Fantāzija laikam būtu jau palicis bez sirds. Es mīlu šo būtni, kas vienīgā spēj pacelties, savos varavīksnes spārnos, pāri visām sajūtām, ilgām, nepiepildītiem sapņiem un darīt to ko pati vēlās. Es negūstu pretmīlu, jo nav viņa mana, lai cik asi tas nedurtos manā mīlestības silto jūtu pārņemtajā dvēselītē. Tikai tādiem kā es ir lemts pieskarties viņai, izjust to maigo un strāvojošo pieskārienu, kas iziet cauri ķermenim kā elektrībā, liekot tavai aurai uzplaukt un zaigot kā dārgakmenim visneiedomājamākajās krāsās, kas liek tev paskatīties uz pasauli savādāk, redzot to sākotnējo skaisto ideju par brīnumaināko vietu kāda jebkad ir izsapņota. Mana dzīves jēga un burvība zelta matiem un zvaigžņu acīm.
Es daļēji dzīvoju kā halucinācijās, sapņos, kas plūst kopā blakus straumē ar ļauno un bezjūtīgo realitāti un saplūst vienā ūdenskritumā, kas tālāk atkal sadalās šajās divās straumēs un tā dienu no dienas. Bezgalīgais loks, kas nekad nebeidzas. Reizēm nesaprotu, kur beidzās sapnis un kur sākās dzīve, tāda ir mana dāvana no augšas, lai kādi spēki tur mīt un visnežēlīgākais lāsts no apakšas nešķīstās pasaules.
Mākslinieks ir mans vārds, mana nolemtība, mana dzīve...
Es gleznoju cilvēku attiecības uz sava nodilušā audekla, iedzīvinu tās tikai man dzirdamā caurvēju šalkoņas, asfalta pludmales nerimstamās metāla jūras rīboņas un izmisīgo kaiju kliedzienu mūzikā kā ēnas tās dejo uz manām pelēkajām sienām un spēlē savu teātri. Es pierakstu dzīvi savām asinīm uz šīm pelēkajām sienām, es nemeloju...
Tik daudz ko nesaprotu savā bērnišķīgi nopietnajā prātā, vienkārši nespēju to aptvert. Vienaldzība, aklums un kurlums, ko cilvēki paši sev rada, lai tikai neredzētu un nedzirdētu patiesību, kas izmisīgi mēģina tos sasniegt, cietsirdība, precīzāk sakot, bezjūtība. Cilvēks spēj paiet garām naudu lūdzošam ubagam nemaz nesajūtot to nepanesamo sāpi, kas pārņem ielūkojoties šajās lūdzošajās acīs, to bezpalīdzību savā dzīves veidošanā. Cilvēks spēj pamest sevis lolotu un pieradinātu dzīvnieku nemaz nejūtot tās bailes no vientulības, nevajadzības, no tās sajūtas, kad nav māju. Tā ir nepiedodama nodevība, noziegums pret visu cilvēcisko, kas ir mūsos. Cilvēks spēj mocīt, nemīlēt un pamest paša radīto Brīnumu. Sist un neredzēt, ka tam sāp un ne jau miesa ir tā, kas sāp, atstāt vienu raudot, neredzot tās mazās rokas, kas stiepjās pēc mīlestības, kas tam jau debesīs ir novēlēta. Neredzēt tās acis, kas lūdz, jo nesaprot par ko tās negrib. Vai maz mums ir tiesības sevi saukt par cilvēkiem?
- Sveiks, mans mīļais...- manā krēslainajā miteklī iezvanījās simtiem mazu zvaniņu un tas piepildījās ar visskaistāko gaismu. Tā bija viņa mana mīlestība, mana dzīvības elpa.
- Es šodien redzēju lietus lāses krītam no debesīm, kādēļ tu biji skumja? -
- Man atnesa bēdīgu vēsti, tā ielidoja manā varavīksnes mājoklī kā melna lente, izložņāja visus stūrus, tinās kā čūska līdz aptinās man ap kaklu un žņaudza. Es nevarēju to izturēt. – viņa nolieca savu galvu un apklusa.
- Kā lai es iepriecinu tevi? – es palūkojos viņas skaistajā sejā, tā bija kā visas debess spozmes, visa dievišķīgā varenuma iemiesojums, porcelāna smalkuma un baltuma, vissmalkākajiem vaibstiem kā neticama un prātam neaptverama lelle. Es reti, kad uzdrošinājos tajā skatīties, jo tās izstarojums nesa tādu enerģiju, ka to bija grūti aptvert manām necilam prātam, es taču esmu tikai parasts mirstīgais.
Es paņēmu savu jau dzeltenīgo audeklu uz tā vakar nolaidās šajā apkārtnē vēl neredzēts tauriņš. Tas laikam iemaldījies no pavasara zemes, jo tikai no turienes varētu nākt šī plaukstošā maija smarža un šīs pirmās mīlestībās krāsas, taču nezinu kā tam izdevies atkļūt uz šejieni. Pavasara zeme nav sasniedzama pat ar visskaistāko domu tikai Fantāzija zina kā tur nokļūt, jo tās ir viņas dzimtās mājas. Es paņēmu šo dārgumu no sava audekla un uzpūtu tam savu mīlestību pret Fantāziju un sakustējās tā spārniņi. Tauriņš pacēlās un lidoja līdz nolaidās uz viņas daiļās rokas un viņa pasmaidīja.
- Es nezinu kā lai tev pateicās, manu māksliniek? Šis mazais brīnumiņš man atgādina manas mājas. – Fantāzijas seja atplauka visdaiļākajā smaidā kādu es esmu redzējis. Tas nav salīdzināms ne ar vienu mākslas darbu kāds atrodams pasaulē. Viņas maigā roka pieskārās manai un sajūtas, ko tas radīja nav aprakstāmas. Tad notika kaut kas tāds, ko es gribēdams nespēšu aizmirst nekad. Fantāzijas vieglais, ēteriskais ķermenis kā viegla pavasara vēja pūsma, kā siltums, kas rodas no smaida, saplūda ar manu un tad pamats zem kājām zuda un es pacēlos tik augstu, ka drīz vien jau biju pie pašiem mākoņiem un varēju nolūkoties uz zemi. Man pavērās skumju mākoņos tīta, pelēkā pasaule, kuru pat krāsainākās izkārtnes nepadarīja jaukāku, dvēseles plūda pa ielām kā apmāti spoki, kas nezin sev miera tikai dažas starp tām kā krāsaini ziedi. Es cēlos vēl augstāk pie zvaigznēm un tik dažbrīd nolūkojos uz to dzidro ūdeņaini zilo dārgakmeni, kas palika man aizmugurē. Tas atradās mazā perlamutra gliemežvākā, kas aizvērās un iekrita Esamības jūrā, kuras krastā atradās daudzi tādi paši atvērti gliemežvāki, kuru iekšienē mirdzēja daudzkrāsaini, brīnumskaisti dārgakmeņi.
- Diemžēl, neko vairāk tev rādīt man nav atļauts – dzirdēju viņas čukstus kaut kur prātā skanam, tad es jutu kā krītu kaut kur dziļi, dziļi līdz attapos pats savās četrās sienās. Vēl ilgi nevarēju elpu atgūt, tik liels bija mans pārdzīvojums.
Es devos ārā no sava mitekļa, lai sajustu nakts smaržu, kas šeit Asfalta pludmalē gan nav tāda par kādu man stāstīja Fantāzija, bet tomēr tā iedvesmo mani jaunai gleznai. Es kā vienmēr kopā ar savu pelēko audeklu kā spoks klīstu starp cilvēku masām, kas pat par spīti šajai vēlajai nakts stundai, liekas ir daudz vairāk nekā dienā. Reizēm man liekas, ka tie sava mūžīgā steigā nemaz nepamana mani, jo es vienkārši slīdu līdzi vējam bez mērķa. Manas visskaistākās krāsas ir cilvēku neizteiktie vārdi un visslēptākās sajūtas, jo tās liek uz mana audekla uzziedēt dzīvei.
Es apturēju savu ceļu pie lielajām betona sēnēm, kas mūsu pludmalē vairojās tik ātri, ka ne pamanīt. Katra nākamā auga arvien lielāka, beidzoties debesīs. To ielokā man kļuva tik nepatīkami, tās spiedās man virsū, neļaujot pat vismazākajam mēness staram te ieplūst. Es pacēlos uz domas spārniem un lidoju līdz pašai augšai, kur tikai debesis skauj mani savām melnām rokām. Apsēdos uz sēnes maliņas un lūkojos pāri visai pludmalei, jūrai, pāri citām sēnēm, kuras greznoja visdažādākās izkārtnes. Es pat nezinu kā to visu uzgleznot, jo šeit visa kā tik daudz un viss ir tik skumjš, nomācošs.
Glezna nemaz negribēja augt, tā niķojās un izvairījās no manis, vērtās melna un tumša, nekādi netiku ar to galā. Pārāk daudz negatīvu domu šai vietā un neviena patiesa smaida. Savā ziņā tā tomēr pildījās ar varenību, ko rada šī vieta, kur es esmu pāri visiem un varu nolūkoties šai teātrī.
- Skaisti...- atskanēja mierīga balss man no aizmugures, tad dzirdēju tuvojamies kādu lēniem soļiem, pagriezos, taču neviena neredzēju.
- Kas šeit ir? – es mazliet satraucies jautāju.
- Es esmu tev tepat blakus. – mierīgā un mazliet sērīgā balss klusām nočukstēja
- Kādēļ es tevi neredzu? -, pagriezos un manīju tikai melnu ēnu, vieglu siluetu, kas slīdēja man tuvāk, - Kas tu esi? -
- Esmu tas, kuru neviens nekad negaida, esmu tas, ko nolād un no kā izvairās. Es esmu... Nav svarīgi, kas es esmu. Negribu tevi biedēt.-
- Ko tu šeit dari? -
- Drīzāk es varētu jautāt tev, svešiniek, ko tu te dari? Es šeit esmu diezgan bieži, jo man patīk pārredzēt visu... Šeit ir tik labi... Esmu vientuļš. -
- Radu, cenšos radīt... Meklēju vietu, kur gūt jaunas emocijas.- ēna pieslīdēja man tuvu un es sajutu aukstumu, kas plūda no tās.
- Šeit augšā var just visu. Cilvēku sāpes kā melni lietus mākoņi ceļas un paliek šeit augšā. Tu noteikti būsi pamanījis mītot tur lejā, ka pēdēja laikā ļoti reti spīd saule. Pasaule ir tik pilna skumja, ka saules stari netiek cauri šai smacīgajai dūmakai. -
- Tā ir, pēdējā laikā manas gleznas ir tukšas. Tām trūkst smaidu, ja nebūtu Fantāzijas es laikam nespētu uzgleznot ko jauku? -
- Tu neesi iedomājies par to, ka varbūt tieši tādām tavām gleznām vajadzētu būt, jo tāda jau pēdējā laikā tā pasaule ir. Aizvien vairāk dvēseles es pavadu uz Pavasara zemi, kur tās iegūst mūžīgo prieku un bezrūpību... -
- Tātad tu zini kā tur nokļūt? Fantāzija man tik daudz par šo vietu ir stāstījusi, taču viņa man teica, ka tur mirstīgajiem nokļūt nav iespējams. Kā tur var nokļūt? -
- Vai tu vēl neesi sapratis, kas es esmu? Es atsvabinu mirstošā cilvēka dvēseli no tās ķermeņa un prāta jūga un tad to pavadu uz vietu, kur mūžība tik mirklis vien. Es esmu melnais eņģelis, kas magoņu ratos, zilo zirgu pajūgā pāri pasaulei trauc dāvādams mūžīgo miegu. -
- Tu taču neesi pēc manis nācis? - es apklusu no samulsuma vai pat no bailēm. Nekad nebiju domājis par nāvi, tā ne reizi man nebija likusi par sevi manīt.
- Un tā ir gandrīz vienmēr mirstīgie baidās no manis, pareizāk sakot, jūs baidāties no neziņas un no tā, ka nespēsiet vairs kontrolēt situāciju. Ak, muļķa dvēseles, jūs tāpat neesat savas dzīves noteicēji un baidāties no tā brīža, kad jūs beidzot tie būsiet. Smieklīgi! Vispār cilvēki ir tādi ļoti dumji un smieklīgi, bet tev jau to nesaprast, jo lai kādas spējas tev būtu dotas tu tik un tā esi cilvēks. -
- Varbūt, savā ziņā tev ir viennozīmīga taisnība, taču, es pat nezinu... – es apklusu, jo man nebija, ko teikt šim garam, jo savā ziņā tam bija taisnība par mūsu nolemtību.
- Jūs neesat pirmie, kas mīt šai vietā un domāju, ka neesat arī pēdējie. Zini, kas ir pats dīvainākais, viss vienmēr beidzas vienādi, jūs jau, kuru reizi pieļaujat vienas un tās pašas kļūdas. Jūs paši sevi iznīcināt... Un es jau esmu pieradis veikt šo dzīvības loku, kas tik un tā drīz vien beigsies... -
- Vai tad patiešām viss ir nolemts pašā sākumā? –
- Nē! – , gars klusām nodvesa,- Cerība jau ir vienmēr, bet to jau tu pats labi zini... -
- Vai tad? -
- Dzīvo, tas vienīgais, ko varu pateikt... – tad aukstums lēnām aizslīdēja prom un es paliku viens. Mans audekls bija pārklājies tumšām ēnām, kas tiecās uz gaismu, kas likās tūlīt, tūlīt sasniedzama, taču tai pat laikā neaizsniedzama nekad...
Es atkal biju savās četrās sienās un aiz tām kā vienmēr kūsāja dzīve , kas kā nevaldāma jūra bangoja un kauca. Reizēm šādos brīžos mani pārņem tāda brīnumaina sajūta, ka mītu es citā pasaulē un viss pārējais ir kaut kur tur ārpusē, bet tad es atkal saprotu, ka tā nav. Ir tik dīvaini, kā šī realitāte grozās un mainās, liekot manam prātam apjukt un maldīties labirintos, kuros nav ne sākuma, ne beigu. Tā es šeit jūtos šajā Asfalta pludmalē, savā dzīvē. Es atceros savu bērnību