10.8.08 22:13"Māja nav četras sienas. Māja ir cilvēks." /Vijas Artmanes atveidotā varone filmā "Cīrulīši"/. |
Gaisa Balons
Jaunākais
10.8.08 02:15Georgia on my mind.Mēs kaut kad jūnijā runājām par Grūziju, par asociācijām, ka gribētos turp aizbraukt, aptuveni tā - to smeldzīgās romances izjūtu, nu tā ar dvēseli skaistu un sāpīgu vienlaicīgi, kur tumšas acis un valoda, no kā ādai miljoniem trīsu skrien. Pamatā manī ir divi momenti - mirklis, kad tiek iedegta olimpiskā lāpa, kurā nedaudz eiforiski savienojas visa pasaule, cerība un ticība, par mieru, par vienlīdzību, par vienotību. Bet taipat laikā, pāri Āzijai, cik tur tos kilometrus, kāds - tāda pati radība kā miljardi - nomet bumbu uz kādas ģimenes... jā - ko? mājas, es teikšu - pasaules, viena minūte un pasaule vairs nav, viena un otra un trešā. Te un tagad šai mirklī. Un kā vārdā. Man vienmēr par to jādomā - kamēr es to un to, kaut kur šajā brīdī tas un tas. Īpaši kad ir vai nu ļoti labi, vai nu pavisam dranķīgi. Pirmajā gadījumā tas piezemē, notur pie zemes. Otrajā - palīdz neaiziet. Jau no agras bērnības, tā fiziski izjūtot, sasmaržojot, sadzirdot, kadriem skrienot, veidojot apziņā bildes. Un vakar ziņu sižetā kādas jaunas sievietes tumši izteiksmīgās acis. Palīdziet mums, lūdzu palīdziet - viņa lūdz kameras objektīvā. Tur ir tā lāpa, viņas skatienā, visas pasaules uguns un gaisma. |
2.8.08 21:26Cik labi, ka beidzot līst.Veldze. Sakaltusi baltmaize iemērkta pienā. Piena nav, piens ir baltmaizē un baltmaize vairs nav sausa. Un tad ar cukuru, kanēli un apzeltināt cepeškrāsnī. Un tad smaržo pēc mājām. Šovakar šķiet, ka esmu atguvusi sevi. Man pēkšņi gribas būt Vienkārši Man, nevis Labākai Man, Tu beidzot esi Tāpatvien. Noskalota pilsēta. Elpojam. |
30.7.08 22:02Kaut kā pēkšņi apmulsusi no sevis. No visa tā, ko iespēju.Spēku. Kā pēkšņi vienā mirklī tas viss sastājas - intuīcija un ķermenis. Vienā punktā. Tad brāžas elpu aizsitošs baiļu vilnis. Un vibrē šūnās no domas neprātīguma. Aizspiest vāciņu un mierīgi, racionāli izdomāt - ko ar to visu iesākt. Kur pēkšņi skriet un lēkt. Konkrēti. Manī jau tomēr nebeidz noklust doma par brīvprātīgo darbu, tā ņemt un aizdoties tur, kur reāli varu būt noderīga, kur nekam citam nav nozīmes, kā tīrai, kailai cilvēcībai, bez jebkādām modernās pasaules metāla skrūvītēm. Ūdens glāzi pienest un padzirdīt, ievainojumam pūst dvašu un maigi apsaitēt, vienkārši līdzāsbūt, ar skatienu sildīt. Jo vairāk īsti nespēju iedomāties kur to bezgalīgo spēku varētu novadīt, dajebkas cits šķiet tik niecīgs un blāvs uz tās izjūtas fona. |
24.7.08 16:00And you give me three cigarettes to smoke my anger away. |
23.7.08 17:05
|
15.6.08 23:16Vislabākā tēja pasaulē ir pašsavākto vīgriežu.Jamm. |
30.5.08 21:44 |
23.5.08 20:34Bet es taču bēgu prom. Nu itkā sadegu, bet izdomāju - ka nē, priekškam. Un tad pārcilāju, ka varbūt vajadzēja, ka re ku tie arī ir tie likteņa pakārtojumi, ka tam visam bij iemesls, like - todien varēji neiet pa to maršutu, bet gāji. Un tieši tad notika tastasuntas. Lai beidzot izkļūtu no savas vienaldzības. Lai pievērstos.Atkal un atkal, tev pat nekas nav jāmeklē, viss nāk pretim. Reizēm sajūta, ka kāds tiešām tā no augšas grūž nepārtraukti iespējas rokās, bet tu neņem, neņem, neņem. Un cik ilgi tā. |
21.5.08 21:10Ir dienas, kad negribas, tā - ka nelabumu sit augšā iedomājoties vien. Kad miers tukšumā. Tver gaisu, tver skaņas, pa niansei. Viss ir rāmi, samērā virspusēji, diezgan pliekani varbūt, normāli un vienkārši smuki. Ir salāti un sautēta zivs. Svaigi spiesta apelsīnu sula. Kādu dienu varbūt tikai zaļā tēja. Nu tā.Un ir dienas, kad atkal kas salūzt un absolūtā transā izrakā visu virtuvi, rij lieliem malkiem, negausīgi, kaut krietni nostāvējušos baltmaizi ar tikpat šķebinoša sarkanvīna, kafijas, sauso pulveru uzlējumu vai vienalgakā litriem, kas vien uz to brīdi ir. Varbūt pat dragā uz diennaktnieku pēc saldumu kravas. Sevi pārpildīt, nomocīt. Pārsātināt. Vairs nebūt, pazust kaut kādā necaurredzamā vatē, atslēgties. Un tad sāc baigi žēlot sevi un arī dusmoties, jo pēkšņi liekas, ka visuko taču gribi patiesībā, nu tā - dzīvot, visurkur piedalīties, būt traki skaistai un vispār tā kopumā prast. |
13.5.08 06:01 |
3.5.08 05:11 - Imantam Ziedonim - 75.Es izlūdzos vienu brīdi miera šajā ņirboņā, apstāšanās brīdi, vienu sastinguma brīdi.Es izlūdzos nejust šos taureņus, neredzēt viņu krāsas, nedzirdēt čaboņu, es izlūdzos nesajust. Es izlūdzos ne negribēt viņus, ne gribēt – lai viņi ir, kā ir, lai es esmu, kā esmu. Lai es nemīlu viņus, vienu brīdi lai es nemīlu viņus, vienu mirkli lai viņi izlūst man, izgaist un es palieku viens vienīgs. Es izlūdzos vienu brīdi, lai es palieku viens vienīgs – taureņu vidū brīvs bez taureņiem. Ak, es trenēju savu redzi, lai es varētu neredzēt. Es modinu savu dzirdi, lai es varētu nedzirdēt. Un es izlūdzos sev vārdu, kas nesauc vārdā. Saki, ka esmu apklusis. Saki, ka esi apklusis. Saki, ka ir kluss. /I. Ziedonis/ |
6.3.08 04:05 |
9.2.08 18:13Ir mazliet savādi nēsāt Tevi savās domās ik mirkli tagad. Negribot, bet tad zaudējot spēku - tomēr ļaujoties. Klusi, šķietami nemaz nemanāmi. Ikdienas norimumā pie pusdienu kafijas krūzes vai paceļot acis no papīru kaudzes pret logu, vai ejot uz Drogām pēc veļas pulvera, uzķert - ka.. nuja.. ka tepat vien Tu esi.. nemitīgi, bez izmaiņām. Tāpatvien bez nozīmes, neparko, bez vizualizācijas, bez tēla, smaržas, varbūt arī bez siltuma vai konkrētas krāsas. Tikai Doma - nenoformulējama, bez miesiņas.Es vienkārši esmu un tā, zini, iedomājos. Un man beidzot pēc ilga laika liekas, ka es piedalos. Ka esmu te, ka vairāk nemaz nevarētu būt. Ka es neesmu "no malas", bet tik izteikti ielijusi iekšā. Es te eju, te ir mana roka, mana kāja un kā gaiss plūst manās plaušās. Un man gribas smieties un runāties un visi tie nieki šķiet tik būtiski un tik izgaršojami. |
Powered by Sviesta Ciba