pilnīgi nieki - October 12th, 2008

Es no kļūdām mācīties nemāku. Jua kuro sestdienu senā nostaļģijā nopērku dienu, ar domu - būs prieks pie kafijas tases. tāds rituāls. un jau kuro sestdienu tas dienas pielikums ir tik ļoti stulbs.

šogad pirmo reiz arsenālam pievērsos pati. pati izlēmu, uz ko iet. pati gāju viena pati. un man ļoti patika. secinu, ka tā bija man īstā pieeja. tagad nepacietīgi vien gadu nākamo arsenālu un pērli, ko šādi iekarot.

lepojos kā muļķe tāpēc, ka tā bija pirmā īstā uzvara ceļā "es zinu, ko gribu un kas man patīk", nevis ceļā "visi dara tā, vai misters x teica, ka jāiet uz to filmu, jālasa tā grāmata".

vienu dienu runāju ar kolēģi. tēma muļķīga, protams, bet cilvēks parādās jebkurā tēmā. prasīju jam, kādu mašīnu viņš pirktu, ja pats pirktu. viņš teica tādu, ko labi varēs pārdot. es teicu, ka ne jau tāda mašīna man interesē, bet tāda mašīna, ko pirktu, ja miljonārs būtu. šis pasmēja, sāka skaitīt. un pēc laika teica, ka ļoti ilgs laiks pagājis, kopš pēdējo reiz esot tā fantazējis. es gandrīz no krēsla nokritu. es to vien daru kā fantazēju. man likās, ka visi tā dara.