pilnīgi nieki - September 17th, 2008

Un vēl sviests ir tas, ka tas viss ir manā galvā. Visas tās iemīlēšanās. Īstenībā tur nekā nav, pašai kaut kas galvā saslēdzas, sarēgojas, pēc laika izrādas, ka viss sviests vien bija. kur var būt tik varena fantāzija.

Godīgi sakot, es apbrīnoju tādas mana vecuma sievietes, kas paziņo, ka viņām nav iebildumu palikt neprecētām (i.e. vienām). nesaprotu. man tās liekas šausmas. ne jau precētam nebūt, bet vienam būt.

man nav tāda draudzene kurai stāstīt visu. intīmo stāstīt. bet dažreiz tik ļoti vajaga kādu kam izstāstīt. kad pati muļķības sastrādājusi un nezinu kā nu un ko nu. un pati netieku galā, jo pārvērtējusi esmu savu nejūtīgumu. tādas lietas dažreiz notiek, ka gribas atvērt smadzeņu podu, izkasīt to visu ārā, izmest. neatcerēties, lai nebūtu uz kā sacepties.

lūdzu man vajag argumentus neiet pēc balzama un upeņu sulas

Agrāk mani besīja vilkt džemperus, tagad atklāju viņu burvību pamazām. agrāk es visu laiku pirku vilku tikai bikses, tagad pirms tievēšanas sapirku svārkus, uz kuriem žēli ņurdot tikai skatos, jo nu visi krīt nost. veikalos tādi bet mazāki nava. ir tikai bikses. ES GRIBU SVĀRKUS. nez kad es būšu jau tiktāl izmainījusies, ka spēšu uzvilkt bītleni ar kaklu rollon, vai kā viņš tur saucas - nu tādu veidojumu, kur ietērpts cilvēks līdz pašam zodam. vai arī, kad man atkal iepatiksies blūzes. nez.