pilnīgi nieki - June 13th, 2005

es kā paija. kā muti veru, tā tikai krupji. labāk turēt ciet, un visu laiku smaidīt. tas palīdzētu labāk.
un es kā rukšķis vissmirdīgākajā istabiņā nakti guļu. pa nakti likās, ka man žurki no bēniņiem virsū kritīs, un ka mitrums gaisā kā plēve pār manu ādu apvilcies. un vēl lūdzos lai visi man piedod. gulēju zem trim segām naktī, zila gaisma aiz loga, un lūdzos, lai piedod. no rīta kā salauzta, nē ne salauzta, kā stīva, sastingusi. un tad tie krupji nāca pa muti. pēc tam labi cilvēki prasa kāpēc es bēdīga, mēģinu stāstīt, un atkal tās riebeklības no mutes ārā. ciba tagad terārijs, vai kā tur sauca tās kastes, kurās visādus šitādus sīkos dzīvnieciņus zoodārzā izliek.

šodien domāju, cik labi, ka nekad neesmu smēķējusi. jo tagad noteikti nespētu pretoties kārdinājumam un kūpinātu kā skurstenis.