pilnīgi nieki - June 2nd, 2005

manā jaunībā bija pilnīgi normāli, ja par katru sīkumu ahrsemju piegādātājiem sūtīju faksu. fakss par cenām, fakss par piegādes laiku, fakss par piegādes laiku atkal, un tā bezgala. takš tagad, ja kādam jāraksta fakss, nevis epasts, tas liekas vesels pasākums, apmēram kā sapucēties un iet uz operu.

labi atceros pagājušā gada beigas, un pēdējās divas nedēļas labi pārzinu. kur un kā tas viss, kas pa vidu, palicis, patiešām nesaprotu. melnā kaste.

mana fotogrāfija ar spāri citiem liekas laba, daudzi sajūsminās. bet neviens nezina, ka es viņu tā varēju nofotogrāfēt tāpēc, ka pirms tam netīšām viņu apsmidzināju ar skuju koku barojošo škidrumu. viņa labu brīdi nevarēja palidot, tāpēc es viņu varēju ieciparot. nevienam to neesmu stāstījusi.

mācos gleznot. ļoti jocīga sajūta, ka grib ar acīm vienu, bet iznāk murgs. he. labi, ka varot pārgleznot un pārgleznot, kamēr iznāk. nomūrējos arī. un apkārt visi tādi gleznotāji, a es kā trīsgadīgs apmēram darbojos. pamācoši tā. noliek pie vietas citkārt gribubūtparvisiemlabākais darbojošos garu.