pilnīgi nieki - Post a comment

Vakar astoņgadīgais bērns stāstīja stāstu. Es pa īstam klausījos mazliet izklaidīgi, bet arī ne tā, ka nedzirdētu. Pēc tam viņa teica, ka zina, ka viņas stāsti dažiem var būt garlaicīgi. Viņai ik pa laikam sanākot tā, ka viņa stāsta garlaicīgus stāstus, kas citiem nevar būt interesanti. Tad es prasīju piemērus - kādi tad tie ir. Pirmais piemērs bija tas, ko es knapi klausījos. Godīgi teicu, ka pārāk garlaicīgi tas nebija. Pēc brītiņa viņa vēl vienu teicu, ka tikko esot bijis garlaicīgais. Es pierakstu to, jo tas mani pārsteidza, jo es pirmoreiz dzirdēju, ka viņa nopietni vērtē savu darbību. Man prātā nevarētu ienākt, ka tāds sīkais pēc tam apcer/aptver/izdomā, ka viņa stāsts bijis garlaicīgs.