...
Nov. 29th, 2008 | 06:13 pm
From:: este
Dzeja. Inga Gaile
Inga Gaile
Sestdiena, 29. novembris (2008) 11:57
Tā arī dzīvojam,
Ierakušies savās šallēs un paģirās —
Aizsargā mūs
No visa ļauna,
Uzceļu ap sevi es sētu no zelta, no bailēm,
No maizes ar desu, no kauna,
Tā arī dzīvojam,
Nenāc klāt,
Un neprasi,
Tā arī dzīvojam,
Sēžam ar saviem skaistajiem dibeniem —
Lai palaiž tas vīrietis, tas taču viņa darbs,
Nelaidīšu, es esmu noguris, vai šitā kuce zina,
Kā ir strādāt visu nakti un pēc tam vēl
Nedabūt, nedabūt, nospļauties,
Nevajadzēja taisīt, ja nevar mašīnu nopirkt,
Ja vajag spaidīties šitai smirdošā laivelē,
Kas peld uz aklo
Pa tumsu,
Tā arī dzīvojam,
Nelaižam, nesmaidām, labudien nesakām,
Bailes, ka noņems, noskaudīs, nepaspēs,
Izraus ar zobiem pēdējo kumosu,
Piecdesmit liekie, bet tas jau no kreņķiem,
Labāk es sēžu un neko neredzu,
Ak tu debess, tur pilns ar kropļiem,
To arī neredzu,
Skatos uz kokiem,
Skaitu mantru un domāju augstāku,
Ka tik paspētu, ka tik paspētu,
ka tik tieši man laimīte iekristu,
znots ar naudu un bembja atslēgu,
tā arī dzīvojam,
neko neredzam,
bērniņš smejas,
nedzirdu, nedzirdu,
saule laužas iekšā caur spraudziņu,
paņem lupatu, aizbāz to caurumu,
izlaidīs silto gaisu, ko tad?!
Sūda valdība, nedod man ēst,
nedod man smaidīt un nedod man godu,
nedod man lepnumu cilvēkam būt,
nedod man piecelties,
palaist apsēsties,
meiteni, kurai rītu jādzemdē.
Viņa smaida,
Ir mums vēl cerība.
***
Man tik ļoti tevis vajag,
Tad, kad dzeļot atnāk rudens,
Tad, kad paģirains no rīta
Savu gaitu uzsāk pulkstens.
Man tik ļoti tevis vajag,
Tad, kad nogurusi ausma,
Aiziet gulēt ziemas rītā,
Un neviens to nemodina,
Un neviena nav, kas klausītos.
Visi aizgājuši strādāt,
Visi rībina pa ceļiem,
Visi steidzas ātrāk nomirt,
Zelta lapas salikt mapē.
Man tik ļoti tevis vajag,
Kad tu aizbēdz saldā miegā,
Kad tu aizbēdz tv kastē,
Kad tu ārpus zonas sēdi.
Man ti k ļoti tevis vajag,
Ka es ieķīlāju sevi
Lombardā, kas pāri ielai,
Tur starp tosteriem un zeltiem,
Gaidu tevi — nāc un nopērc.
Man tik ļoti tevis vajag,
Varu pat tev naudu aizdot.
Man tik ļoti tevis vajag,
Ka es izaugu tik liela,
Ka man samaksāja algu,
Kaut nekur es nestrādāju.
Aizgāju un samaksāju.
Izpirku es sevi pati.
Tagad skatos, muti plati
Pavērusi, lai var iekšā
Saiet rudens, lai var iekšā saiet,
Debess, lai es pieēdos no dzīves,
Lai es visu garo ziemu
Staroju kā spuldze parkā.
Tajā, kur ir vienmēr skaisti,
Tajā, kur ir vienmēr suņi,
Bērni, omītes un lapas,
Kuras lido, kur tām patīk.
***
Un nebūs tev miera, un nebūs tev salda miega,
Un nebūs tev vienkārši elpot,
Nebūs tev vienkārši bruģis
Un vienkārši spuldze
Vienkārši bērniņš smaida
Un viņa nāk vienkārši pretī
Un nebūs tev vienkārši upe,
dzīve ar laipām krastos,
un nebūs tev miera un nebūs tev salda miega,
un nebūs tev pelnītas balvas
pēc sviedru nakts.
Un būs tev sāpēs un sāpēs,
Un būs tev ilgās un ilgās,
Un būs tev raudāt un atrast,
Kas tevī ir rakts,
Un būs tev grūti caur miglu,
Un būs tev ar smagām kājām,
Ar nagiem un zobiem pret stiklu,
Un būs tev ar vajātājiem
Pie viena galda, uz pusēm.
Un kaut kad pēc tam, kaut kad vēlāk,
Kad ceriņi, atraitnītes, kad tulpes un runčapauti,
Kad satērpsies viņi balti,
Un pāri upei ar gaismu
Ikkatrā laivā un irklī,
Ikkatrā izelpā, mirklī,
Un kaut kad pēc tam, kaut kad tālāk,
Būs pļava ar zaļu zāli un ermoņikām un koku,
Un čīkstošiem dārza vārtiem
un bērniem, kas futbolu spēlēs.
Bet tagad — dod savu roku.
***
Dāvana Denisam
1.
Kad nokavēti bija visi termiņi,
Bet viņš vēl nebija miris,
Garām viņa parka soliņam,
Aizslāja zēns ar zivi.
Zeme mums priekšā kā stepe, beidzas ar aci sarkanu,
Saulīte noraudāja, tev jau vairs neraudāt.
2.
Pāri tramvaja sliedēm,
Aiz vilcieniem,
tur, kur cisternas pieplok pie ceriņiem,
parasti ļaudis uzvalkos,
un starp viņiem zēns, kurš ar zivi.
3.
Viņi bija sapulcējušies izrunāt visu,
Un klusēja jau septīto dienu,
Kādam bija žēli sievas dēļ,
Citam, jo nevajadzēja viņam sievas.
Zeme mums priekšā kā stepe, beidzas ar aci sarkanu,
Saulīte noraudāja, tev jau vairs neraudāt.
5.
Apmulsuši, piedzērušies, dzīvi,
Izsalkuši, izslāpuši, dzīvi,
Noguruši, vientuļi, bet dzīvi,
Visu mūžu melojuši — dzīvi.
6.
Tādi cilvēki, nevienas gludas vietas,
Tikai salauzītas, putekļainas sirdis,
Viņos saule asiņaina smeļas,
Tādi cilvēki, un tu vēl viņus dzirdi?
7.
Karsta diena, zeme paģiraina,
Čīkstot vagoni par laiku atgādina,
Grūstās ļaudis acis nodūruši,
un starp viņiem zēns ar savu zivi.
Zeme mums priekšā kā stepe, beidzas ar aci sarkanu,
Saulīte noraudāja, tev jau vairs neraudāt.
8.
Nav nekādu atbilžu, vien klusums.
Kamēr dzīvo dzirdi pukstam sirdi,
Bariem ļaužu vienai kailai zemei,
Vienu vārdu māk tie: paēdini.
9.
Vēl visu nākamo nedēļu smaržos rokas pēc zivīm
Un birojos nevarēs atrast mieru pat naktīs
Zēns paskatījās uz viņu un teica:
"Būs labi, pietiks tev arī."
10.
Kad nokavēti būs visi termiņi,
Bet tu vēl nebūsi miris,
Garām tavam parka soliņam
Reiz aizslās kāds zēns ar zivi.
Inga Gaile
Sestdiena, 29. novembris (2008) 11:57
Tā arī dzīvojam,
Ierakušies savās šallēs un paģirās —
Aizsargā mūs
No visa ļauna,
Uzceļu ap sevi es sētu no zelta, no bailēm,
No maizes ar desu, no kauna,
Tā arī dzīvojam,
Nenāc klāt,
Un neprasi,
Tā arī dzīvojam,
Sēžam ar saviem skaistajiem dibeniem —
Lai palaiž tas vīrietis, tas taču viņa darbs,
Nelaidīšu, es esmu noguris, vai šitā kuce zina,
Kā ir strādāt visu nakti un pēc tam vēl
Nedabūt, nedabūt, nospļauties,
Nevajadzēja taisīt, ja nevar mašīnu nopirkt,
Ja vajag spaidīties šitai smirdošā laivelē,
Kas peld uz aklo
Pa tumsu,
Tā arī dzīvojam,
Nelaižam, nesmaidām, labudien nesakām,
Bailes, ka noņems, noskaudīs, nepaspēs,
Izraus ar zobiem pēdējo kumosu,
Piecdesmit liekie, bet tas jau no kreņķiem,
Labāk es sēžu un neko neredzu,
Ak tu debess, tur pilns ar kropļiem,
To arī neredzu,
Skatos uz kokiem,
Skaitu mantru un domāju augstāku,
Ka tik paspētu, ka tik paspētu,
ka tik tieši man laimīte iekristu,
znots ar naudu un bembja atslēgu,
tā arī dzīvojam,
neko neredzam,
bērniņš smejas,
nedzirdu, nedzirdu,
saule laužas iekšā caur spraudziņu,
paņem lupatu, aizbāz to caurumu,
izlaidīs silto gaisu, ko tad?!
Sūda valdība, nedod man ēst,
nedod man smaidīt un nedod man godu,
nedod man lepnumu cilvēkam būt,
nedod man piecelties,
palaist apsēsties,
meiteni, kurai rītu jādzemdē.
Viņa smaida,
Ir mums vēl cerība.
***
Man tik ļoti tevis vajag,
Tad, kad dzeļot atnāk rudens,
Tad, kad paģirains no rīta
Savu gaitu uzsāk pulkstens.
Man tik ļoti tevis vajag,
Tad, kad nogurusi ausma,
Aiziet gulēt ziemas rītā,
Un neviens to nemodina,
Un neviena nav, kas klausītos.
Visi aizgājuši strādāt,
Visi rībina pa ceļiem,
Visi steidzas ātrāk nomirt,
Zelta lapas salikt mapē.
Man tik ļoti tevis vajag,
Kad tu aizbēdz saldā miegā,
Kad tu aizbēdz tv kastē,
Kad tu ārpus zonas sēdi.
Man ti k ļoti tevis vajag,
Ka es ieķīlāju sevi
Lombardā, kas pāri ielai,
Tur starp tosteriem un zeltiem,
Gaidu tevi — nāc un nopērc.
Man tik ļoti tevis vajag,
Varu pat tev naudu aizdot.
Man tik ļoti tevis vajag,
Ka es izaugu tik liela,
Ka man samaksāja algu,
Kaut nekur es nestrādāju.
Aizgāju un samaksāju.
Izpirku es sevi pati.
Tagad skatos, muti plati
Pavērusi, lai var iekšā
Saiet rudens, lai var iekšā saiet,
Debess, lai es pieēdos no dzīves,
Lai es visu garo ziemu
Staroju kā spuldze parkā.
Tajā, kur ir vienmēr skaisti,
Tajā, kur ir vienmēr suņi,
Bērni, omītes un lapas,
Kuras lido, kur tām patīk.
***
Un nebūs tev miera, un nebūs tev salda miega,
Un nebūs tev vienkārši elpot,
Nebūs tev vienkārši bruģis
Un vienkārši spuldze
Vienkārši bērniņš smaida
Un viņa nāk vienkārši pretī
Un nebūs tev vienkārši upe,
dzīve ar laipām krastos,
un nebūs tev miera un nebūs tev salda miega,
un nebūs tev pelnītas balvas
pēc sviedru nakts.
Un būs tev sāpēs un sāpēs,
Un būs tev ilgās un ilgās,
Un būs tev raudāt un atrast,
Kas tevī ir rakts,
Un būs tev grūti caur miglu,
Un būs tev ar smagām kājām,
Ar nagiem un zobiem pret stiklu,
Un būs tev ar vajātājiem
Pie viena galda, uz pusēm.
Un kaut kad pēc tam, kaut kad vēlāk,
Kad ceriņi, atraitnītes, kad tulpes un runčapauti,
Kad satērpsies viņi balti,
Un pāri upei ar gaismu
Ikkatrā laivā un irklī,
Ikkatrā izelpā, mirklī,
Un kaut kad pēc tam, kaut kad tālāk,
Būs pļava ar zaļu zāli un ermoņikām un koku,
Un čīkstošiem dārza vārtiem
un bērniem, kas futbolu spēlēs.
Bet tagad — dod savu roku.
***
Dāvana Denisam
1.
Kad nokavēti bija visi termiņi,
Bet viņš vēl nebija miris,
Garām viņa parka soliņam,
Aizslāja zēns ar zivi.
Zeme mums priekšā kā stepe, beidzas ar aci sarkanu,
Saulīte noraudāja, tev jau vairs neraudāt.
2.
Pāri tramvaja sliedēm,
Aiz vilcieniem,
tur, kur cisternas pieplok pie ceriņiem,
parasti ļaudis uzvalkos,
un starp viņiem zēns, kurš ar zivi.
3.
Viņi bija sapulcējušies izrunāt visu,
Un klusēja jau septīto dienu,
Kādam bija žēli sievas dēļ,
Citam, jo nevajadzēja viņam sievas.
Zeme mums priekšā kā stepe, beidzas ar aci sarkanu,
Saulīte noraudāja, tev jau vairs neraudāt.
5.
Apmulsuši, piedzērušies, dzīvi,
Izsalkuši, izslāpuši, dzīvi,
Noguruši, vientuļi, bet dzīvi,
Visu mūžu melojuši — dzīvi.
6.
Tādi cilvēki, nevienas gludas vietas,
Tikai salauzītas, putekļainas sirdis,
Viņos saule asiņaina smeļas,
Tādi cilvēki, un tu vēl viņus dzirdi?
7.
Karsta diena, zeme paģiraina,
Čīkstot vagoni par laiku atgādina,
Grūstās ļaudis acis nodūruši,
un starp viņiem zēns ar savu zivi.
Zeme mums priekšā kā stepe, beidzas ar aci sarkanu,
Saulīte noraudāja, tev jau vairs neraudāt.
8.
Nav nekādu atbilžu, vien klusums.
Kamēr dzīvo dzirdi pukstam sirdi,
Bariem ļaužu vienai kailai zemei,
Vienu vārdu māk tie: paēdini.
9.
Vēl visu nākamo nedēļu smaržos rokas pēc zivīm
Un birojos nevarēs atrast mieru pat naktīs
Zēns paskatījās uz viņu un teica:
"Būs labi, pietiks tev arī."
10.
Kad nokavēti būs visi termiņi,
Bet tu vēl nebūsi miris,
Garām tavam parka soliņam
Reiz aizslās kāds zēns ar zivi.