Izlasīju visudzejasnav un man ir vecs paradums kopēt ārā tekstus, tādā kā pārskatāmā aforismu sarakstā. Ceru - autors ņemems ļaunā.

Zanda ir mana sapņu meitene, jo ir uzradusies laikā, kad esmu viegli ievainojams, iedzēris, vientuļš. Viņa ir skaista, asprātīga, maniem draugiem arī patīk.
Atgriežoties studijās, esmu viņai, sev un apkārtējiem apliecinājis mūsu mīlestību, saikni un nešķiramību, par spīti attālumam, par spīti tam, ka nav pagājis pat mēnesis, kopš zinu viņas vārdu, pat nedēļa, kopš zinu uzvārdu. Manas skumjas par to, ka mana meitene ir tālu, kliedē tikai izklaides ar tiem dažiem draugiem.
Ierastais flirts ar Annu stundas laikā pārtop savādā realitātē - viņa, tērpta apakšveļā, man spiežas klāt; viņa, novilkusi krūšturi, man spiežas klāt; viņa, pēkšņi pagriezusies, iztausta mani no galvas līdz daiktam; viņa paziņo, ka ar viņu tā nav krāpšana; viņa..
Anna ir mana sapņu meitene.

Iedomājieties, kas par traģēdiju! Man patīk sekss un man nav seksa! Tev patīk šokolāde? Iedomājies, ja šokolādes pēkšņi vairs nebūtu un viss, jābrauc četras stundas uz tuvāko Rimi, lai būtu, un arī tad iespēja, ka visu izpirkuši vietējie huligāni. Tas ir tā kā mākslinieks, kuram ir iedvesma, otas un papīrs, bet nav ne piliena krāsas. "Bet viņš vēlas radīt mākslu, kamēr tu meklē tikai miesiskas baudas," bet ej dirst, jo vajadzība pēc seksa man ir ģenētiski iekodēta, kamēr vajadzība gleznot ir kaut kas abstrakts, moderns un cilvēku izgudrots.

Pēc četrdesmit minūtēm es sēžu kafejnīcā starp pieciem kristiešiem, kuri pa pusei cenšas mani ievilināt savā draudzē, pa pusei izturas pret mani tikpat iejūtīgi, cik pret visiem pārējiem, kurus viņi satiek. Šīm smukajām meičām, ar kurām es nekad negulēšu, ir vienalga, ka esmu ateists, par manu biksēs iešķiesto spermu viņas nekad neuzzinās, bet kafiju man mēdz dot par brīvu. Bet tagad mani neliek mierā doma, ka nekad mūžā neesmu gribējis neko tik ļoti, kā pisties ar kādu no viņām - un totāli neapprecēt viņas pirms tam.

jo sabiedrība acīmredzot funkcionē pēc principa, ka "es tevi paslavēšu, bet tu mani paslavē". Es nezinu, vai šis teikums ir sarkasms vai patiesība.

Tiesa, mani ierobežo manis paša uztvere par cilvēkiem, jo varbūt es tiešām kaut ko esmu palaidis garām, un viņi taču visi izskatās laimīgi, masturbējot tajos pasākumos.

Un, ja viņa izmanto izvarošanas stāstu, lai cilvēki viņu žēlotu, lai viņa būtu uzmanības centrā, lai viņa būtu upura stāvoklī, tad viņa ir briesmīgākais cilvēks, kuru pazīstu, ieskaitot mani.

Divus klases resnākos čaļus iespīlēja uzvalkos un nolika pie durvīm, lai viņi visus iebiedē. Šķiet, ka labākais alkohols, ko varēja nopirkt, bija gāzēts šņabis.

Smēķēšanas sākšana bija manas kristības. Sāku pievienoties bariņiem, ar kuriem man nebija nekāda sakara, sākās sarunas par neko - un tik krasas pārmaiņas neviena cita izvēle nesniedza

Klusuma brīdis manam naivumam.

Es nevarēju ar Aiju izšķirties, jo man nebija iemesla. Kā izteicās personāžs seriālā, viņa bija tikpat interesanta, cik slapjš burkāns. Tā nav tā lieta, ko pateikt dāmai, kuras draugi ir mani sen meklētie draugi.

Tajā vecumā, krāpšana kalpoja par ļoti ērtu veidu, kā izšķirties. Nevis tāpēc, ka novēla vainu (jo es, protams, biju vainīgs), bet gan tādēļ, ka man nebija jāizgudro huiņa, pēc kuras es tāpat būtu vainīgs. Es tevi nokrāpu, tagad tu nolamā mani, un vairs ne runas par kopā būšanu. Tā pat vairs nav pamešana, vai ne?
Vai ne.

Naudu aizņēmos, tableti sagādāju, Elīna tomēr iedzēra, bet tad es viņu pametu. Nevis tāpēc, ka nokrāpu, bet tāpēc ka viņa man centās uzlikt visu savu emocionālo bagāžu un atbildību par attiecībām. Pēc pāris nedēļām satikāmies, lai apmainītos ar mantām.

(Leave a comment)