Dzejas Nav [entries|archive|friends|userinfo]
dzejasnav

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

Pēdējā reize [9. Jun 2015|18:17]
Pagājšnedēļ gulēju ar trīs dažādām meitenēm. Vienai meitenei laikam sāpēja, kad aizgāju mājās ar citu, tāpēc pāris viņas draugi mani pasauca malā un tā pasīvi agresīvi pārmetoši man aizrādīja, ka nav forši. Tad nu atkal gulēju ar viņu, kas cits atlika.

Paldies dārgajiem lasītājiem. Sāku rakstīt cerībā, ka būs anonīmi, bet ja mani tagad lasa veselas divas meitenes, ar kurām esmu gulējis, nav forši. It kā rokas nav sasietas, bet lipīgas gan. Mainu paroli uz tādu, kuru pats neatcerēšos.
Link1 lasīt viedoļus|atstāt viedokli

Neproblēmas [29. Mar 2015|23:29]
"Neproblēma" ir termins, kuru ieviesu kā labskanīgu aizvietotāju angliskajam "first world problems". Mēs, kā jau evolūcijas virzīti dzīvnieki, nepārtraukti tiecamies pēc labākām situācijām.

Mana neproblēma ir attiecības ar meitenēm, jo it kā daudz, bet es nesaprotu, ko gribu, tāpēc sanāk neērti arī tad, ja tās ir skaistas un brīnišķīgas meitenes.

Gada sākumā, Evijas puisis uz mani un Eviju dusmojās un bija greizsirdīgs, lai gan nekas nenotika. Pirms kāda mēneša, Evija man atrakstīja īsziņu, ka ir pamesta. Tad nu trīs nedēļas mēs tikāmies gandrīz katru dienu. Kādā naktī viņai pateicu, ka tieši tajā naktī es viņu mīlu. Konkrēti paziņoju, ka nesaprotu, cik ilgi tas turpināsies, bet, nu, sirds dauzījās pie katra pieskāriena un kas tik vēl nē. Kādu citu nakti mēs gulējām. Tajā pašā laikā Eviju mocīja vainas apziņa, ka tik ātri sāk iesaistīties attiecībās un ka es viņu tik ļoti kontrolēju. It kā pēdējā nedēļā viņa man piedāvāja brīvo attiecību modeli, es domāju visu nakti un nākamajā vakarā piekritu, lai viņa man naktī paziņotu, ka tā tomēr nevar. Ņemot vērā viņas tieksmes radikāli mainīt savas domas katru otro dienu un ņemot vērā manu reakciju katru reizi, kad viņa man nogrieza cerības, es izlēmu Eviju nesatikt nedēļu un nodzert sāpes ar citiem cilvēkiem.

Rītdien iztek tā nedēļa, jo mēs abi būsim vienā ballītē. Sauksim šo nedēļu, ko neesam tikušies, par NEDĒĻU X, un atgriezīsimies pie tās nedaudz vēlāk.

***

Rudenī aicināju bārā satiktu meiteni Līviju randiņā. Viņa bija ļoti draudzīga, pieklājīga un iepriecināta, bet tomēr atteica. Vairākas reizes tāpat ar viņu satikos. Tad nejauši iepazinos ar viņas labāko draudzeni Lieni, ar kuru aizgāju divos randiņos. Nezinu, ko viņas padomāja, kad atklāja, ka tikos ar abām paralēli, lai gan ar Līviju tie nebija īsti randiņi un vispār nekā nebija ar nevienu. Bet, nu, jutu, ka iestājies tāds neliels aukstums no viņu puses.

***

NEDĒĻA X

Iepazinos ar vēl vienu Alisi. Alise ir Līvijas un Lienes labākā draudzene. Kaut kāda svētā trīsvienība viņām tur tajā lielpilsētas piepilsētā. Protams, sāku iemīlēties arī Alisē, jo skaista un brīnišķīga, tas nekas, ka maziņa. Savaldos, jo Alise ir arī Kristera romantiskā interese. Un tad, mēs ar Kristeru un Alisi nodzeram trīs dienas, bet trešajā dienā Alise naktī brauc mājās un viņas vietā nejauši stājas Līvija - tā, kura man atteica randiņu rudenī. Izmantojām Kristera krākšanu zem blakussegas, lai pēkšņā un nesarunātā impulsivitātē skūpstītos. Kristers beidza krākt, Līvija nāca pie prāta un visu pārtrauca.

Bļeģ, kā man patīk visas trīs labākās draudzenes vienlaikus. Un vēl Evija, un visas pārējās skaistās meitenes.

Meitene, kurai gandrīz izjaucu kāzas, mani neuzaicināja uz kāzām. Uzaicināja tikai uz vienu no pēcballītēm. Bail no asarām, bet laikam braukšu, kaut vai tikai tāpēc, lai izvairītos no devītā maija svinībām dzimtenē.
Link2 lasīt viedoļus|atstāt viedokli

Vai tad tāds nav ikviens. Liriskā varoņa meklējumi un traģēdijas. [31. Jan 2015|03:11]
[Mūzika |http://youtu.be/SYM-RJwSGQ8]

Pirms vairākiem gadiem vai vairākiem mēnešiem, vai vakar, mani pameta meitene, un tad nu es cenšos aizpildīt tādu bedri dvēselē, kurai neticu. "Ticēt" ir muļķīgs vārds - definīcija iekļauj konformitāti bez pamata, aklu sekošanu idejai, ko nevar izskaidrot. Tad nu šo neesošo dvēseli es apmētāju ar lielgabalu gaļu - narkotikām, vienas nakts sakariem un apzinātu ķermeņa saindēšanu ar etilspirtu.

Rudenī, šajā, iepriekšējā vai nākamā gadsimta, es tikos ar meiteni, kura mani apklusināja brīžos, kad dziesmā sāka skanēt foršā vieta, tieši tāpat kā es apklusinātu citus brīžos, kad dziesmā sāk skanēt vieta. Kad aizgājām uz filmu, mēs aizelsāmies tajā pašā brīdī - nu, ziniet, kad Saturnu rādīja. Saturns, atšķirībā no Marsa, ir vizuāli interesants, un nevajag lāzeranalīzes un robotus, lai izbaudītu ārZemes "burvību". Šī meitene, Elīza, mēdza sapņaini pavērsties debesīs, kad atcerējās ko jauku, bet es, stulbi smaidot, vēros viņā. Randiņi kļuva arvien retāki, un, ja neskaita to vienu vakaru, kad viņa pāris reizes, varbūt nejauši, ciešāk satvēra manu plaukstu, viss nomira pēc Ziemassvētkiem.

Nu ko, izturējos kā visās citās reizēs, kad meitene nav ieinteresēta - sāku afēras ar citām. Apstājos tikai brīdī, kad divās dienās satiku divas labākās draudzenes, vienu pēc otras. Kad viņas neizbēgami salīmēja kopā visus faktus, abas sāka man atbildēt stipri vēsāk sociālajos tīklos.

Sitiens nebija zem jostasvietas. Es saņēmu nāvējošo triecienu starp krūtīm ar visnegaidītāko ieroci - attēlu feisbukā, ko ievietoja mans paziņa. Tajā bija redzams viņš un Elīza. Meitene, kuru jau biju noracis dziļākajos dvēseles nostūros, mani pēkšņi sāpināja "neko pat nedarot", kā dzied Mielavs. "Ka esi tā, kas esi," vai ne. Terēze paziņoja, ka es nesalāpīšu meitenes ar meitenēm, tāpēc nu jau pāris nedēļas esmu "atmetis" meitenes. Necenšos vairs bojāt kārtējās attiecības, lai gan arī tur sanāca pamērcēt kāju pirkstus, nesatieku arī brīvas meitenes randiņos, bet kādai citai dāmai pārstāju rakstīt, jo viņa nelika atstarpes aiz pieturzīmēm un teikumus beidza ar " :D ".

...Līdz šim vakaram, kad sēdēju Čomskī. Ieradās Elīza. Ziniet, ne gluži nejauši. Terēze viņu uzaicināja, jo es to ierosināju. Kāpēc - nezinu, bet rezultāts bija visneērtākā sasveicināšanās un visizvairīgākie skatieni atlikušo stundu, kamēr es spēlēju pokeru ar bijušās draudzenes draudzenēm un sarakstījos īsziņās ar blakussēdošo daiļo meiteni. Viņa teica, ka varbūt šonakt vēl atnāks pie manis.

Precīzi pirms pieciem gadiem un desmit dienām, es ieguvu brīnišķīgas meitenes sirdi ar šiem palienētajiem vārdiem: "Esi man tā, lai es jūtu / cik ļoti to vajag tev," un es tiešām gribētu dzīvot vienkārši , tomēr arī kārtējā gadu maiņa nav sniegusi nekādas izmaiņas un paredz tikai turpmāku kulšanos starp problēmām.

Gribētos atkal beigt ierakstu ar tādu nedaudz pārsteidzošu vai asprātīgu frāzi, bet "atkal, atkal ir debesis pušu", un atkal es gribētu atgādināt to vienu frāzi, ko tas Elīzas valdzinātājs izmeta pēc ballītes:

"Started at the bottom, still there."

Ej dirst, pašsaglabāšanās instinkt. Ej dirst, sabiedriskā doma, un ej dirst, žurnālistu ētika. Vienīgā pareizā atbilde ir Berlinam un citiem liberāļiem, kuri saka, ka vienīgā pareizā atbilde nav iespējama. Objektivitāte netiek ievērota nekad, lai gan tiek uzskatīts par ideālu. Melnbaltā jautājumā nav nepieciešams ievērot 50/50 attiecību viedokļa pārstāvēšanā. SestDienā pēc kārtas skaitļiem neliek atstarpes, jo MS Word, lai gan tulkots latviski, nav pielāgots mūsu pieņemtajām normām. Pīpēt man neļauj persona, kas katru dienu iedzer divas vīna glāzes, ja neskaita dienas, kad iedzer vairāk - dzimšanas un vārda dienas, Ziemassvētkus un Jāņus, šīs un dzimtās valsts neatkarības dienas, paaugstinājumus, kolēģu un radu svētkus, ģimenes saietus, mākslas atklāšanas, operas un svētdienas, "jo ir taču svētdiena." Jaunajām pasēm nav ne vainas, bet Krievijā tagad būs lētāks degvīns.
Linkatstāt viedokli

Neesam svarīgi divatā [25. Jan 2015|02:06]
Es biju plānojis iesākt nākamo ierakstu ar to, kā Čomskī uz tualetes papīra ruļļa malas bija atstāti divi asiņaini pirkstu nospiedumi. Lai būtu "godīgi", es pat palūdzu atļauju Terēzei to darīt, lai gan tieši viņa pirmā to ieraudzīja un gribēja izmantot to detaļu kādā no saviem garadarbiem.

Lai gan atļauju saņēmu, nebūšu spējīgs izspiest no tiem diviem sārtajiem pleķiem nekādu stāstu. Tomēr, kad mazgāju rokas un apcerēju dažādos turpinājumus un izskaidrojumus, kāda meitene man apjukusi pajautāja, kurš, pie velna, no tiem visiem slēdžiem ir īstais?

Ar elkoni norādīju uz to, kuru pats visbiežāk lietoju, un ar to mūsu kontakts beidzās. Bilance pozitīva manā labā. Kāpēc es šādus sīkumus traktēju, man pašam nav skaidrs, bet katru reizi, kad uztveru jebkādu sīku mājienu, sākas nebeidzamas shēmas, no kurām es vai meitene nogurst un tad viss beidzas.

Piemēram, atkal kāds čalis ir dusmīgs uz mani, jo copēju viņa meiču. Joks tāds, ka neesmu pat tā īsti pieskāries viņa dāmai, un tās divas naktis kopā arī neko nenozīmē, vai ne? Un vai tā ir mana vaina, ka tā meitene man raksta nu jau regulāri? Maģiskie vārdi šoreiz bija: "tu novelc robežas," un tad nu es rēķinos, ka viņa to arī izdarīs.

Tas nav interesanti. Meitenes es esmu atmetis uz nenoteiktu laiku (ja neskaita to, ka gultā mani gaida bijusī, bet ar viņu mums ir negulēšanas pakts), bet bija tas viens gadījums.

Rūta.

Ar Rūtu sākās jau tad, kad viņa vēl bija aizņemta, uz virtuves grīdas, starp dažām plānām segām un blakus citam neveiklam pārītim. Atmiņā uzausa mana sešpadsmitgade, kad biju virtuvē uz grīdas ar tajā vakarā iepazītu meiteni un pirksti bija tikpat dziļi.

Nākamreiz Rūtu nejauši satiku bārā, kad viņa sēdēja blakus jaunietim, kas viņu "joka pēc" sauca par sievu. "Joka pēc", jaunietis bija atnesis arī sarkanu rozi. Noprazdams, ka joks nemaz nav tik jokains, cik viņš to bija izplānojis, es klusām sāku apsvērt, cik ilgā laikā es viņam varu meiteni nocelt. Šķita, ka es saderu ar Terēzi, bet patiesībā es saderēju pats ar sevi. Īstā brīdī izvedu Rūtu uzpīpēt, tad apsēdos viņai blakus, "nejauši" piedūru kāju viņējai, viņa neatbīdīja.

Eu, es jums visiem tūlīt iemācīšu vienu joku par flirtēšanu - otrs cilvēks sajutīs pat visvieglāko pieskārienu. Ja vien tas nav zābaks pret zābaku, ķermenim momentā pieplūst asinis pat visnejaušākās sadursmes vietā. Tas ir vienīgais mājiens, kuru saprotu.

Tagad tā roze kalst manā priekšnamā. Jaunietis, kam meiteni nocēlu, turpināja dzert divatā ar uzticības personu, pirms tam atzīstoties mīlestībā Rūtai zem krītošām sniegpārslām Aldara ielā. Kad kāpām augšā uz manu dzīvokli, es viņai godīgi pateicu, ka neesmu attiecību materiāls, bet tas neliedza viņai man stāstīt, cik ļoti es viņai patīku.

Rūta ir lieliska gultā, bet laikam man gribētos tādu meiteni, kas ar mani negulētu pirmajā naktī. Esmu uzstādījis sev šādu paradoksu, kas ir viens no iemesliem, kāpēc, cik nu varēšu, piebremzēšu ar attiecību lietām. Turklāt starp mašīnām, motoriem, meitenēm, ir tā viena lēdija, kuru neesmu saticis diezgan ilgu laiku, bet man iesāpējās, kad redzēju viņas fotoattēlu. Terēze saka, ka ar citām meitenēm viņu nesalāpīšu, un tā laikam ir.

Tie divi asiņainie pirkstu nospiedumi nebūt nav pretīgākā lieta, ko šogad esmu paspējis pieredzēt.
Linkatstāt viedokli

Problēma vai nepieciešamība [6. Jan 2015|02:00]
Vasaras beigās es gandrīz izjaucu laulību pirms tā iesākās. Tas sanāca diezgan nejauši, goda vārds, kā es varēju zināt, ka citiem cilvēkiem arī ir jūtas?

Meitene ar mani dejoja, runājās, visu laiku "nejauši" bija blakus, vienmēr piekrita kaut ko darīt kopīgi, turpināja ar mani dzert, tad piekrita mazās gultiņas sabīdīt blakus, tad piekrita dalīt segu, tad gulēt apskāvienā un vilkt nost drēbes - nē, bet pirms skūpsta gan apstājās. Nu, tovakar. Pēc kādas nedēļas izrunājām, ka tas laikam nebija līdz galam pareizi, ir taču tas viņas draugs, ar kuru sarunāts precēties pēc gada. Saderināšanās gan paredzēta tikai septembrī, bet tas ir vīrietis, ar ko meitene grib pavadīt kopā visu savu atlikušo dzīvi. Šī saruna tika pavadīta bārā. Pēc tam viņa atnāca pie manis un mums bija sekss. Tad viņas draugs piebrauca ar mašīnu savākt savu topošo līgavu. Pēc tam uzzināju, ka viņa smirdēja pēc alkohola un cigaretēm, lai gan tik daudz nebija dzērusi un nekad nav smēķējusi.

Arī tas, protams, nekad mūžā vairs neatkārtojās un mēs atkal parunājām par to, ka tā nevar. Un tad pienāca mans atvadu pasākums, jo augusta beigās atgriezos dzimtajā pilsētā. Viņa tur bija ar savu draugu un ļoti skaistu apģērbu. Kad bārā dejojām divatā, mūsu rokas saķērās dzelžainā tvērienā un es jutu, ka viņa ir tikpat izmisusi, cik es. Un mēs abi jutām, kā mūsu iracionālie hormoni joņo pa smadzenēm, un es viņai teicu, ka mēs esam viens otra salas, ka citiem nav nekādas teikšanas, ka es tieši tobrīd, tieši tajā kvadrātmetrā viņu mīlu un redzu, ka viņa mani mīl atpakaļ. Un viņa iegrābās manā plaukstā ciešāk un skatījās manī ar savām milzu kastaņu acīm, kurās riesās asaras, un fonā skanēja sasodītie Depeche Mode, kamēr trīs metrus tālāk mans tēvs uzsauca kokteiļus maniem draugiem, tajā skaitā blondajai Ditai, ar kuru es gulēšu divas stundas vēlāk, un tumšmatainajam Ilmāram, ar kuru gulēs mana deju partnere divas stundas vēlāk.

Tad ap diviem mēs gājām mājās - es ar piedzērušos Ditu pie rokas vienā virzienā, gandrīz-saderinātais pārītis citā virzienā. 2.17 es saņēmu īsziņu, ko varētu tulkot apmēram šādi: "ej dirst es tevi mīlu :)" un man nebija nekā daudz ko atbildēt. Vēl pēc pusotras stundas - to gan es nepamanīju uzreiz, jo biju Ditā - viņa man atrakstīja, ka tās jūtas nepazūd un viņa nevar izturēt to, ka es braucu prom. Nākamajā rītā Dita ir prom, un, kamēr es mazgāju no sienas uzrakstu "iViva la Fiesta!", ierodas mans aizliegtais auglis. Šodien viņa ir uzvilkusi pieguļošus džinsus un pieguļošu pogājamu kreklu. Protams, tie nav virsceļa sarkanie svārki kā vakar, bet es nespēju valdīties un, starp vairāku stundu ilgo pakošanos un tīrīšanu, mēs nevaram atraut rokas un lūpas viens no otra.

Turpinās sirdi plosošas sarakstes. Vienreiz bija videosaruna. Tās laikā es kaut kā maģiski pierunāju viņu novilkt kreklu. Vairākas reizes izmēģinājām pat erotiskās sarakstes. Tās gan bija improvizētas, spontānas un varbūt nedaudz muļķīgas, bet efektīvas bez gala. Un tad pienāca brīdis, kad viņa man pašam pirmajam atsūtīja bildi ar saderināšanās gredzenu uz pirksta. Tad viņa sāka šaubīties, vai braukt pie manis ciemos. Tad viņa kļuva arvien vēsāka, arvien retāk man sāka rakstīt, arvien īsāk atbildēt, un es lēnām sāku saprast.

2014. gada pavasarī viņa centās ar mani sadraudzēties, vasarā es to sapratu un sāku atvērties, bet kaut kas nogāja greizi un mums sākās hormoni, un viņa kļuva vāja, un es neapstājos un kaut ko viņā salauzu. Viņa attapās tikai kad laulības bija ieguvušas materiālas aprises torusa formā ap viņas zeltnesi, viņa man pateica nē tikai tad, kad es, šoreiz es ar asarām acīs, centos viņai atgādināt to tur sen pateikto par tām salām, kad mēs vēl mīlējām viens otru. Viss sākās un beidzās divu mēnešu laikā, jūs to varat vispār saprast? Tā bija mežonīga drāma, kuru piedzīvoja tikai divi cilvēki, viņas vīrietis nenāca ar mani kauties un es pat tuvākajam draugam nespēju izstāstīt, kas notiek. Nekādas scēnas tikai scēnas pēc, tas bija īsi, bet patiesi bez gala.

Es viņu apsveicu svētkos, protams. No slepenajiem mīlniekiem kļuvām par labākajiem draugiem kļuvām par draugiem kļuvām par paziņām. Tagad man ir pāris ekrānšāviņi ar viņu krūšturī, astoņi tūkstoši ar ziņām feisbukā, dažas īsziņas un diezgan pieklājīga kartīte, kuras apakšā pierakstīts: "šeit ir pārāk maz vietas, lai es tev pateiktu visu, ko jūtu par tevi." Un mani māc aizdomas, ka tas tā joprojām ir, tikai tagad es nevēlos to saturu vairs zināt.

Likteņa pēdējais joks - vasarā šis skaistais pāris mani uzaicināja spēlēt viņu kāzās. Tagad aicinājums ir atcelts. Viņi precēsies, un es turpināšu randiņus ar nejauši iepazītām meitenēm, kurām neatceros vārdus.
Linkatstāt viedokli

"Negribas šķirties," teica priekšnieks, nevis meitene [26. Nov 2014|01:28]
Vasarā satiku Annu. Dzērām kokteiļus, kas viņai negaršoja, bet tas nekas, jo man garšoja. Kaut kā pārliecināju, ka jāguļ nākamajā dienā.

Un tad Anna ieradās pie manis, uzvilkusi to foršo sarkano vai violeto kleitu, zem kuras bija saskaņota apakšveļa. Mūsu somās bija pelmeņi, krējums, vīns un prezervatīvi. Par to, kas notika pēc pusdienām, neizplūdīšu, bet tas aizņēma vairākas stundas. Kad beidzām (lasīt: beidzu), es sapratu, ka es neizturēšu to meiteni savā mājā visu nakti.

Nekad nebiju domājis, ka būšu tik šausmīgā situācijā. Kurš kaunējās vairāk, es vai Anna, tajā brīdī, kad saucu viņai taksi? Šķiet, ka jau seksa laikā viņa kļūst kaitinoša. Vai varbūt to, ka viņa man īpaši neinteresē es biju sapratis jau iepriekšējā dienā? Es nezinu, bet tā pēkšņā polaritātes maiņa manā attieksmē pret viņu mani pašu traumēja.

Zvanīja telefons. Taksis klāt. Izgājām uz ielas, takša nav. Tad no nepareizās puses pa vienvirziena ielu sāka joņot mašīna. Piestāja, apgriezās, paņēma meiču, es tomēr uzpīpēju vēlreiz un kāpu augšā.

Ar Annu vairs nerunāju. Ko es viņai teiktu? Ja es viņai svētkos aizsūtītu kādu atlīdzinājumu par taksometru, to taču arī varētu pārprast, ne? "Paldies par seksu, rekur 10," tas jau būtu īpaši ļauni. It sevišķi tāpēc, ka man būtu jāprasa viņas draudzenēm viņas adrese. Ak, jā, Anna to laikam pāris cilvēkiem izstāstīja.

Kopš tā laika ir bijušas vairākas epifānijas par seksu. Tomēr nocopēju to iepriekšminēto Aurēliju, pirms tam viņai uzsaucu aliņu un uztaisīju maizītes. Pēc akta nerunājāmies, no rīta viņa aizgāja uz universitāti, viss beidzās labi. Vienai citai meičai palūdzu atļauju filmēt. Viņa piekrita, un tagad man ir video, kuru man nav īsti kur likt.

Tikko, sestdien ap pieciem no rīta braucu mājās. Uzklausu šofera monologu par to, kāpēc dārgi takši ir labi takši un kā drīz "visas pandas" būs izskaustas un kā "Ušakovs taču zina, ko dara" un tamlīdzīgi, tikmēr klusām rādu, kur jāgriežas. Kad norādu uz māju, viņš pajautā: "Ā, divpadsmitais numurs, ja? Šeit jau laikam vienreiz esmu bijis, meitene brauca. Puisis pavadīja."

Man uzmācās dīvaina sajūta, jo "puišu" mājā ir diezgan maz,

"Es vēl pa nepareizo pusi toreiz atbraucu!" viņš uzvaroši iesaucās, kamēr manī iekšā viss nomira. Pat taksists man atgādina par to nelaimīgo gadījumu, kad izmetu Annu no gultas.

Kad atstāstīju draudzenei šo stāstu divas dienas vēlāk tajā pašā bārā, blakussēdētājs - četrus gadus nesatikts paziņa - pajautā: "Paga, tā meitene nebija Anna?"

Manu seju nolasīja viss galdiņš un sāka smieties. Acīmredzot, Anna šo pašu stāstu ir izstāstījusi visiem, turklāt tik detalizēti, ka: "Nopietni, mēs pat toreiz runājām, ka, ja satiktu to čali uz ielas, pa seju vajadzētu iedot, haha."

Tajā pašā pagājušā nedēļā, mani atlaida no darba.
Linkatstāt viedokli

14 gadu diapazons [12. Feb 2014|12:01]
Vasarā bija visādi piedzīvojumi ar septiņpadsmitgadniecēm - ar vienu gulēju (lai gan, cik tur tā miega), par otru domāju. Daži draugi smējās, es pats arī baigi nelepojos, bet, hei, pēc dažiem gadiem man iespējas gulēt ar tik jaunām meitenēm vairs vispār nebūs bez sabiedrības nosodījuma. Es neatceros, vai šeit jau paspēju samelot par savu vecumu, bet toreiz man bija 20, tagad 21.

Janvāra beigās biju trīs dienu pasākumā. Ja neskaita jau šeit minēto Lūciju (6. novembra ieraksts), visi pārējie cilvēki 29 gadi, 37 gadi, 50 gadi un tā tālāk. Lūcija pirmajā vakarā uzstāj uz sarunu - kāpēc es esmu dusmīgs uz viņu un kas jādara, lai risinātu situāciju. Es viņu pasūtu dirst pēc iespējas striktāk, lai ir skaidrs, ka pilnībā vēlos pārtraukt mūsu draudzības attiecības un saistības. Tad nu viņa trīs dienas raud, un es palieku viens pats savā vecuma grupā.

Ir diezgan savādi runāt ar meitenēm ap 30 gadu vecumu. It kā viņām lielāka dzīves pieredze, pabeigta augstākā izglītība un tā tālāk, bet es tiešām neredzēju lielu atšķirību mentalitātē, kas ļoti traucē, runājot ar vecākiem cilvēkiem, kuri nepieļauj, ka tev varētu būt taisnība un viss ir pasniegts ļoti pamācošā tonī. Un viņi to dara pat neapzinoties. Bet 30 gadu vecumā, lai gan sarunas argumentus klāsta abas puses vienlīdzīgi, tomēr var just tādu nedaudz savādu attieksmi - ķipa, hehe, paflirtēt var, bet starp mums nekad nekā nebūs, jo tu esi maziņš. Man tas tiešām šķita aizvainojoši dažos brīžos. Principā, ja es strādātu pilnu laiku savu pašreizējo darbu, es pelnītu vairāk. Mani hobiji ir diezgan izvērsti un es māku taisīt ēst. Bet visu laiku tomēr ir tas skatiens no augšas.

Viss sākās ar masāžu, jo es biju piedzēries un viņa bija piedzērusies, un principā masāžas ir labs aizstājējs smēķēšanai. Ir kontakts ar otru cilvēku (fizisks, huehue), ir ko darīt rokām, nav jāiet uz pīpētavu. Kamēr Lāsma baudā stenēja, es par kaut ko runāju, un viņa kaut ko atbildēja, un es nezinu, kā tas gadījās, bet viņa sāka runāt par to, ka "nu es dažreiz iedomājos, ja nebūtu to gadu, tad es jau arī tevi kantētu" un es kaut ko "bet vecums ir tikai cipari" un visu citu huiņu. Kad no istabas pazuda vairāk cilvēku, viņa atmuguriski atgūlās uz manām krūtīm un tad nu mēs vairs sevi nevaldījām. Kādas 20 minūtes meklējām istabu, kur varētu gulēt kopā, bet nekā. Tā nu notika absolūti nekas un no rīta viņai jau bija kauns. Es nezinu, vai man ir kauns. Tas ir diezgan iespaidīgs rekords. Gadā, kad pabeidzu pirmo klasi, viņa pabeidza vidusskolu - starp citu, to pašu, kuru pēc 11 gadiem pabeidzu es. Viņai tūlīt apritēs 31.

Un tā nu es mokos un nesaprotu, vai kaunēties, vai nē. Vakar pēc ilgiem laikiem pīpēju zāli, ne pēc ilgiem laikiem izdzēru par daudz vīna, dancāju prom promiles, neironus un problēmas ar saviem dažiem krievu draugiem. Uz bāru atnāca trīs vidusskolnieki - divas meičas un čalis. Čalis gejs, viena meiča tāpat. Un otru meiču es uzaicināju uz randiņu un viņa piekrita. Vidusskolas pēdējā klase. Tālu esmu ticis.
Link2 lasīt viedoļus|atstāt viedokli

Divas daļas [23. Jan 2014|16:37]
Pirmā ieraksta puse ir garlaicīga, otrajā ir par seksu.

1.

Šis ir personīgi visveiksmīgākais blogs starp maniem pieciem (sešiem?) mēģinājumiem. Rakstu daudz retāk un sāku daudz vēlāk par to variantu, kurā var (meklējot) atrast manu vārdu, uzvārdu un seju. Šajā lielāka brīvība, nedaudz kvalitātē tas arī atspoguļojas.

Sāku rakstīt piecpadsmit gados uz papīra, drīz daļēji pārslēdzos uz šo pašu klab.lv. Pēc mēnešiem četriem, šeit rakstītais pilnībā iznīcināja attiecības ar divām meitenēm, jo es biju aprakstījis ballīti, kurā viena no viņām manā priekšā demonstratīvi centās parādīt kā tur šņabi, bet no rīta bija miegā apčurājusies. Viņas labākā draudzene bija mana 15 gadu mūža mīlestība un, daudzas nedēļas pēc tam, bija atradusi šo aprakstu un ļoti emocionālas telefonsarunas laikā mani pasūtīja dirst. Tad nu es ņēmu un izdzēsu visu, kas tur bija sarakstīts.

Sāku rakstīt blogspot.com tajā pašā gadā. Divus pilnus gadus tur rakstīju, savācu sekotāju saujiņu, 2010. gada aprīlī kaut kādu vientulības emociju uzplūdā visu izdzēsu. Saņēmu vienu komentāru "O.", kas lika manīt, ka, principā, visiem citiem arī bija vienalga, ka tā. Atsāku tur rakstīt, turpinu vēl šodien. Nākamajā dienā atklāju, ka esmu saglabājis 2010. gada marta kopiju visiem rakstiem, komentāriem, attēliem un tā tālāk. To atjaunoju citā, slēgtā blogspot vietnē, kur arī turpināju rakstīt lietas, par kurām kauns no interneta. Uzrakstīju 100 ierakstus angliski citā blogā. Tad vēl nekad nepapildinātais mūzikas blogs, ne pārāk atjaunotais mākslas blogs; un, runājot par tiem..

Tumblr un tamlīdzīgos tviteros ir viegli uztaisīt tādus mākslas "blogus", jo viss ko es tur redzu ir pārpublicētas bildītes, "dziļus" citātus no seriāliem nesalasāmā fontā un linkus uz šīm vietnēm feisbukā. Bet kur teksts, paša radītais un emocijas? Ja man interesē, ko tu dari un ko tu domā, kāpēc lai es skatītos uz lietām, kuras tev patīk? Vai tu tiešām esi tikai tavi mīļākie aktieri un tā skice ar balodi? Galu galā tās ir tikai vājas kolekcijas, kas tērē tavu un citu laiku. Stumbleupon, reddit un 4chan var sniegt tieši tādu pašu apmierinājumu.

Pirms nepilna gada biju ballītē, kur nevienu nepazinu. Saskatījos ar smuku meiteni, uzsāku sarunu, ieminējos par rakstīšanu, blogiem. Sāku sūdzēties par tumblr'a semiblogeriem, viņa man vētraini piekrīt, desmit minūtes kopīgi zākājam. Apmaināmies ar linkiem, pierakstot uz salvetēm.

Kad pametām ballītes norises vietu, mēs abi sūdzējāmiem citiem, ka negribam iet uz sūdīgajiem bāriem. Nav ne jausmas, kur galu galā nonācām, bet kādā brīdī mēs bijām divatā, es viņu uzaicināju pie sevis uz dzīvokli. Piedāvāju ēdienu, lai gan nekā mājās nebija, virtuves iekārtas bija neērtas un es vispār ēst nemācēju taisīt. Viņa piekrita makaroniem bez jebkādām piedevām. Kamēr tie vārījās, mēs pabučojāmies apmēram četras sekundes. Abi sapratām, ka neviens no mums to negrib. Pēc minūtes atnāca mans dzīvokļabiedrs, kuram laikam neveicās bāros, paņēma meiču un aizveda uz savu istabu. Es gulēju viens, nebija pat spēka beigt ar roku.

Nākamajā rītā ierakstu adrešu laukā viņas bloga adresi, un tas ir tieši tāds pats tumblr blogs, kādus mēs tik priecīgi kopīgi bijām aprunājuši. Bildītes ar lauviņām un saulrietiem, un viens gifs ar plaukstošu puķi. Ej dirst, Aurēlija, man žēl, ka mums nebija seksa.*

*Vārds, pārmaiņas pēc, nav mainīts.

2.

Pagājšnedēļ pie manis atbrauca ciemos mana draudzene no pamatskolas laikiem, Dārta. Viņai trīs gadus ir čalis, neesam gulējuši, bet ļoti atvērta visām ar seksu saistītām sarunām. Piedāvāju viņai atbraukt ar kompāniju - kādu, hehe, smuku draudzeni varbūt. Dārta atbild, ka viņai ir divas draudzenes, no kurām vienu pazīstu, otru ne. Nu, atbrauca ar to otru, Annu.

Izrādu pilsētu, aizvedu uz vecpilsētu, veikaliem, bāru. Pa ceļam saprotu, ka arī draudzene ar vislielāko prieku apspriež visas seksuālās izvirtības. Kad esmu pietiekami iedzēris, sāku mest ārā jociņus par tēmu. Anna: "Nezinu, man nepatīk sekss bez mūzikas." Es: "Nu labi, es varu padziedāt."

Hahahahaha, bet, nopietni, es mēdzu būt arī smieklīgs.

Jebkurā gadījumā, viņa par tiem pasmējās, bet ne tā, ka gluži krita ap kaklu. Atvedu atpakaļ pie sevis, turpinājām vīnu, pārcēlāmies uz guļamistabu (jo tur siltāk), aizvietojām lampu ar svecēm, un visādi citādi uzturējām ļoti romantisku atmosfēru. Es piedāvāju pamasēt kādu no viņām, attaisnojoties, ka man to patīk darīt, piesakās Anna. Novelk kleitiņu, es noguldu uz vēdera, attaisu krūšturi un lieku lietā savus pianista pirkstus. Dārtai paliek garlaicīgi, viņa sāk nedaudz masēt Annas kaklu un pakausi. Pēc tam masējam Dārtu tieši tā pat. Tad viņas mani. Kādā brīdī, es sēžu gultā, Anna guļ uz muguras ar galvu man klēpī, kamēr es masēju viņas plecus, Dārta - rokas. Es neatceros, kurā brīdī kurš saprata, ka visi to vēlas, bet pēkšņi Anna bija kaila un mēs viņai sniedzām visas procedūras, kuras var aplūkot jebkurā masāžas video, kas ievietots youporn.com. Dārta gan jutās vainīga, jo mājās gaidīja draugs, tāpēc ņēmu Annu atpakaļ uz savu istabu. Pusgadu man nebija partneru, pēkšņi biju visnegaidītākajā seksuālā eksperimentā, kas beidzās ar labāko priekšspēli un seksu līdz šim. Stāstam nav īsti beigu, bet kur citur lai palielās, ja neviens no viņu draugiem un paziņām to nedrīkst dzirdēt.
Linkatstāt viedokli

[6. Nov 2013|09:31]
Saulainā pavasara dienā es gāju gar tramvaja sliedēm pilsētas centrā. Ausīs, kā parasti, skan mūzika, lai nedzirdētu mašīnas, cilvēkus un vispārīgo balto troksni. Kreisajā pusē, starp tramvaja pieturu un autobusa pieturu, sēdēja tīnis un, man ejot garām, pamanīju, ka viņš griež vēnas. Es neapstājos, nenobremzēju, neatskatījos, nevienam nezvanīju un trauksmi necēlu. Pirmais cilvēks, kam to izstāstīju, bija meitene, ar kuru es labprāt būtu tonakt gulējis. Otrais cilvēks bija šovakar.

Gadījums manī atstāja grūti izlīdzināmu nospiedumu, jo pierādīja, ka visas manas liberālās vērtības ir pilnīgs tukšums, kad būtu iespēja tās pielietot reālajā dzīvē.

Tas, par ko rakstu tālāk, ir pilnīgi citādāk. Galvenā morālā cietēja loma ir citam cilvēkam, ar kuru es diemžēl esmu pārāk cieši saistīts, lai to jebkad izmainītu. Es nevaru un negribu iztēloties to sūdu vētru, kas sāksies sekundē, kad kāds uzminēs šī teksta autoru un iesaistītos varoņus. Pie dirsas skaistu tekstu un interesantas fiktīvas detaļas. Varbūt kaut kas atrisinātos, ja nāktu gaismā. Varbūt man nomirs milzīgs sabiedriskās dzīves procents.

Ar Lūciju esmu pazīstams kopš 16 gadu vecuma. Starp vienojošām lietām ir draugi un mākslas izpausmes. Viņa rada mākslu vairākus gadus ilgāk par mani, man bija pusgada pieredze, kad pirmo reizi tikāmies. Diezgan ātri sapratu, ka par spīti portfolio atšķirībām, es nevaru panest to, ko rada viņa, jo visi darbi ir vienveidīgi un vienveidīgi slikti. Vairāku gadu laikā esam sastrādājušies ne reizi vien, un katra reize tikai vairāk apstiprina sākotnējās bažas.

Lūcija, pēc maniem novērojumiem, vidēji reizi mēnesī pulcē savu plašo draugu loku, lai tie nāk baudīt viņas mākslu. Es esmu bijis neapskaužami daudzos šādos pasākumos, un katru reizi redzēju vienu un to pašu ainu. Ierodas viņas draugi un draudzenes un deldē mutes par to, cik viss ir skaisti un romantiski. Es katru reizi jūtos kā minoritāte, lai gan ārpus viņas kliķes gandrīz visi, ar ko uzdrošinos runāt par to, man piekrīt.

Gadiem ilgi es Lūcijai atkārtoju vienu un to pašu kritiku visdažādākajās formās - lielāku dažādību, uzlabotu tehniku, mazāk skaidrošanu, vairāk racionālu darbu, nevis emocionālu huiņu. Tas viss vienmēr ticis laists gar ausīm, jo vienā pusē esmu es - vienīgais cilvēks, kurš viņai uzdrošinās pateikt kaut ko negatīvu, otrā - bars, kurš viņu slavē, jo

jo sabiedrība acīmredzot funkcionē pēc principa, ka "es tevi paslavēšu, bet tu mani paslavē". Es nezinu, vai šis teikums ir sarkasms vai patiesība.

Galu galā mana izpratne par Lūciju ir veidojusies kā par absolūti egocentrisku cilvēku. Kad viņa runā, nepārtraukti ir kaut kādas sīkas stulbības, kuras viņa piemin par sevi. Viņas attaisnojums manis neuzdotajam jautājumam ir: "Tā taču esmu es!" jo viņa, protams, ir vienīgais cilvēks uz pasaules, kurš tā dara. Viss griežas ap viņu. Vienlaikus, viņa man un visiem pārējiem cilvēkiem vienmēr izsaka komplimentus. Katru reizi, kad viņa paslavē manis taisītu ēdienu vai jūsmo par manu mākslu, jūtu nedaudz nelabu garšu mutē. Katru reizi, kad viņa mani paslavē par gudrību, es sajūtos stulbāks.

Tiesa, mani ierobežo manis paša uztvere par cilvēkiem, jo varbūt es tiešām kaut ko esmu palaidis garām, un viņi taču visi izskatās laimīgi, masturbējot tajos pasākumos.

Šīs vasaras beigās viņa mani veda ar mašīnu no laukiem uz pilsētu. Lūcija jau pirms braukšanas bija ar asarām acīs, bet pēc pirmā kilometra viņa apstājās ceļa malā. Viņa izstāstīja, ka viņu jūlijā izvaroja. Kopš tā laika viņa murgo, nervi ir čupā, viņa samāksloti smaida katru dienu, to zina tikai dažas viņas draudzenes, vīrietis, kurš to izdarīja, nav ne aprakstāms, ne noķerts, nekā. Tajā naktī viņa palika pie manis un četras vai piecas reizes guļot sāka drebēt, savilkties un kunkstēt, līdz es viņu pamodinu un pārliecinu, ka nē, tas esmu tikai es.

Pirms diviem gadiem biju radošās rakstīšanas kursos, kuros mācīja izvairīties no vārda "pēkšņi", jo tas nevēlami sagatavo lasītāju sekojošajam, tādējādi notrulinot pašu pēkšņumu. Par laimi, šī nav eseja vai novele, bet gan mana atzīšanās, tāpēc savu sešu regulārās rakstīšanas gadu pieredzi, akadēmisko un neakadēmisko, es varu izmest miskastē, aizmirstot stāsta pasniegšanas metodiku.

Šobrīd es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Lūcija ir pilnīgi izdomājusi izvarošanas faktu.

Vairākas nedēļas pēc tam, kad viņa man to pirmo reizi izstāstīja, es biju nedaudz iztaujājis viņas draudzeni. Vainīgais čalis bija nolicis mašīnu blakus Lūcijai, uzmācies un, kad viņa nokrita un savainoja celi (laba un pierādāma detaļa stāstam, nenoliegšu), izmantoja izdevību un izvaroja viņu viņas mašīnā.

1. Vieta un pasākums, kur tas notika, bija vairāku desmitu tūkstošu cilvēku apmeklēts. Ar mašīnām atbrauca daudzi, un mašīnas tajā vietā nolika daudzi. Liecinieku nav.

2. Lūcija nebļauj un nesaceļ trauksmi, par spīti tam, ka ir nevainīga un fiziskie un emocionālie pārdzīvojumi ir neaprakstāmi.

Stāsta turpinājumā, Lūcija ir pārvietojusi mašīnu citur. Čali nevar aprakstīt, viņa vairs nav iepriekšējā vietā, jebkādas iespējas viņu atrast vai sazīmēt nav. Tātad. Pēc šīm vairākām nedēļām, mēs ejam kopā pa ielu un es stāstu par sava drauga apsvērumiem par labu anālajam seksam. Lūcija sāk ļoti nosodošā tonī stāstīt, ka "nesaprotu, kā cilvēki var kaut ko tādu gribēt. Tas taču nenormāli sāp!"
Jā, es zinu, ka tas nenormāli sāp, jo zinu pietiekami daudz gadījumus, kad gadiem ilgās attiecībās meitene tam piekrīt un neiztur vairāk par dažiem centimetriem ar lubrikantu un iejūtīgu draugu.
Kad ironiski pajautāju Lūcijai: „Aha, tev jauna pieredze?” viņa uzmet man dramatisku aci un nosaka: „Tā pati.”

3. Anālais sekss fiziski nav tik vienkāršs bez prezervatīva, lubrikanta, piekrišanas. Aprakstītajā gadījumā, sāpēm vajadzētu būt fiziski apdullinošām, joprojām neviens nekliedz un neviens neko neredz.

Kad es to padzirdēju, es pirmo reizi sāku apšaubīt oficiālo stāstu, bet, protams, nekādas aizdomas necēlu. Nu jau rudenī Lūcija atkal palika pie manis un sāka raustīties murgos. Joks tāds, ka viņa to darīja tikai brīžos, kad juta, ka es neguļu. Domāju, ka viņa to nebūtu darījusi, ja mēs divatā nebūtu apsprieduši seksu iepriekšējā vakarā. Pamats manam "Domāju, ka..." ir nedēļu iepriekš, jo tad viņa pie manis palika pa nakti un bija pilnīgi aizmirsusi, ka ir izvarošanas upuris.

Kādā reizē, kad Lūcija bija pie manis, pīpējām un runājām manā virtuvē, kad pievienojās arī dzīvokļa biedrene. Viņas klātbūtnē Lūcija pēkšņi sāka aizvainoti stāstīt, ka viņas mamma, lūk, netic, ka meita ir nevainīga. Pirmkārt, kas par huiņu, es, protams, zinu viņas izvarošanas stāstu, dzīvokļa biedrene, protams, nezina. Kad izstomīju ārā kaut kādu frāzi par "nu jā, bet [goda vārds neatceros, ko teicu]", Lūcija noslēpumaini paskatās uz mani: "Nu, tu jau zini."

Un tagad, kad man priekšā ir stāsts par to, ka kādu izvaroja Baltijas lielākā vasaras festivāla laikā, es nezinu, ko darīt. Ja Lūciju izvaroja, tas ir briesmīgi. Ja Lūcija izdomāja, ka viņu izvaroja, tad tas ir tikpat briesmīgi (tikai citā virzienā). Nav neviena iesaistītā, kam es varētu izpaust savu pārliecību, nesagandējot vai nu sevi, vai Lūciju.

Pretarguments - kura meitene jebkad izdomātu un izplatītu stāstu, ka viņu izvaroja.

Un mans pretpretarguments. Tā ir Lūcija, kura saviem tuvākajiem draugiem pilnā nopietnībā stāsta par to, kā ir runājusi ar mirušiem cilvēkiem un paredzējusi nākotni. Nepārspīlēju. Tā ir Lūcija, kura ticēs jebkuriem meliem, kurus viņai pasaka, ja vien tie ir viņai glaimojoši. Tā ir Lūcija, kura piedos jebkuram cilvēkam jebko, lai tikai saglabātu, viņasprāt, "nepārraujamu draudzības saikni".

Un, ja viņa izmanto izvarošanas stāstu, lai cilvēki viņu žēlotu, lai viņa būtu uzmanības centrā, lai viņa būtu upura stāvoklī, tad viņa ir briesmīgākais cilvēks, kuru pazīstu, ieskaitot mani.

2013. gada 6. novembris, 3:32
Link2 lasīt viedoļus|atstāt viedokli

Kā pareizi izšķirties [30. Sep 2013|17:03]
Kad man bija sešpadsmit, es kaut kā maģiski atklāju savu spēju savaldzināt meitenes. Biju garš, mati man bija gari un regulāri mazgāti, joki man bija diezgan smieklīgi un kauna nebija nemaz. Šī valdzinošā kombinācija nodrošināja dabisku interesi, kuru atlika tikai pasmelt. Tiesa, negāju uz bāriem, skola arī maza un ne ar ko neizcēlās, tāpēc viss potenciāls gāja vējā.

Smēķēšanas sākšana bija manas kristības. Sāku pievienoties bariņiem, ar kuriem man nebija nekāda sakara, sākās sarunas par neko - un tik krasas pārmaiņas neviena cita izvēle nesniedza. Pēkšņi aktivitātes vairs nebija vienīgais cilvēcīgais raksturojums. Atklāju, ka klasesbiedrenes ir pieejamākas, nekā tad, kad ir sagrupējušās kafejnīcas rindā un apsmej piektklasniekus. Viņām ir problēmas ar vecākiem, viņas iet izklaidēties ar viltotām ISIC kartēm (kuras izgatavotas pēc printētām viltotām pases kopijām vai manipulētām skolēnu apliecībām), viņām ir rētas roku iekšpusē, un kas tik vēl ne.

Protams, lai varētu tajā visā iekļauties, regulāra smēķēšana bija priekšnosacījums, tāpēc tas kļuva par ikrīta rituālu un ik-pēc-skolas rituālu. Manos ziedu laikos, mūsu skolai bija divas neoficiālas pīpētavas - Lielais Pagalms un Mazais Pagalms. Noprotu, ka nav sevišķi lielas nepieciešamības pēc sīkāka apraksta. Lielais Pagalms drošāks, Mazais - tuvāks.

Vienu dienu meitenes nepievienojās. Divatā ar Pēteri gājām uz Mazo, kur viņš viņš aizkūpināja savu ierasto Caines, es - Red&White. Man bija piecpadsmit, un R&W bija lēts. Kamēr mēs stāvējām un dižmanīgi spērām vaļā ierastos jociņus, pagalmā ienāca četras meitenes. Vai var palūgt šķiltavas, viņas vaicā. Jā, protams, es atbildu, un tad nu mūsu arhipelāgi saplūst. Viņas ir no citas skolas, viena meiča mūsu gada, pārējās trīs par gadu vecākas. Es laižu vaļā visas pārbaudītās asprātības līdz brīdim, kad visiem jāiet mājās. Kā nu bija, kā ne, mans cīņubiedrs atvadās pirmais, es pavadu dāmas līdz viņu pieturām, jo man nav itin nekā labāka ko darīt, jo man ir piecpadsmit - ko es, galu galā, būtu darījis, neskaitot datorspēles un kādu Vonnegūta grāmatu (atgādinu, 15 gadi) vakara noslēgumā?

Es neatceros, vai dabūju viņu numurus tajā reizē vai nākamajā cigarešu sesijā tajā pagalmā, bet rezultāts bija pilnīgi nejauša un ļoti liktenīga iefiltrēšanās blakus skolā. Viena no vasarām, neatceros, kura, tika pavadīta smēķējot ar šiem četriem cilvēkiem +/- vēl dažiem, pārsvarā aiz viena no lielveikaliem, bet šad un tad arī parkos.

2009. gada maijā (16) viena no meitenēm mani uzlūdza uz savu dzimšanas dienas ballīti. Tik radikāls solis vēl nebija gadījies. Tā viena reize Mazajā Pagalmā man bija sniegusi varbūt 10-20 jaunus kontaktus, bet nekad nebija 15 cilvēki ārpus ierastās komforta zonas vienlaikus. Tā bija otrā [īstā] ballīte manā mūžā, kuru rīkoja cilvēks ārpus skolas. Es pēkšņi sapratu, ka eksistē sabiedrības daļa, kurai interesē tā pati mūzika. Mūzikas gaume sešpadsmit gados bija neaptverami svarīga.

Atgriežoties pie interesantā, apmēram trijos rītā, kad gaismas ir izslēgtas un fonā skan mierīgi meldiņi, mana galva ir meitenei uz pleca. Pēc brīža - uz viņas krūtīm. Nākamajā brīdī, guļam vienā guļammaisā virtuvē zem galda. Un šī brīža atmiņas ir tādas, ka jau tad es iedomājos vismuļķīgāko klišeju pasaulē: "Tas nekas, ka viņa nav skaistule, viņa taču ir jauks cilvēks."

Klusuma brīdis manam naivumam.

Kaut kā viņas roka atrada mani zem apakšveļas, viņas krūšturis arī jau vaļā zem nepieguļošā krekliņa, mēles krustojas, tīņu dzersta maģija - bet man nestāv. Es fiziski nevaru, viņa nemāk, un vispār nav nevienam iekšā. Pāris dienu laikā, šis stāsts izplatās pa viņas skolu, un labi, ka ne pa manējo. Un vispār, es savu skolu mainīju.

Nākamajā dienā mēs esam pāris. Jau tajā vakarā es to nožēloju, jo viņa man novēlēja labunakti savas sešgadīgās māsas izdomātajā valodā. Septembra "Rīgas Laiks" numurā ir fantastisks raksts par mākslīgi radītām valodām, bet tā huiņa, ko man centās iesmērēt mana meiča, nav pelnījusi vietu nevienā žurnālā. To mēnesi, kuru pavadījām kopā, pavadījām kā jaunavas. Nav tā, ka nemēģinājām, bet man nestāvēja uz viņu. Pat viņas lielās krūtis bija neglītas. Es negribu būt ļauns tādā personīgā veidā, bet tas bija nepanesami. Matus viņa vienmēr nēsāja mazā astītē; kādu nakti es viņai teicu, lai izlaiž - jo man patīk mati. Viņa paklausīja, un es nožēloju savu lūgumu. Es tobrīd ģitāru spēlēju piecus mēnešus, viņai bija vairāku gadu pieredze, bet pat tas bija diezgan nožēlojami. Viņā nebija nekas, ko es meklēju. Saukšu viņu par Aiju.

Es nevarēju ar Aiju izšķirties, jo man nebija iemesla. Kā izteicās personāžs seriālā, viņa bija tikpat interesanta, cik slapjš burkāns. Tā nav tā lieta, ko pateikt dāmai, kuras draugi ir mani sen meklētie draugi.

Apmēram tajā pašā laikā, kad iepazinu Aiju, es nodibināju attiecības ar izbijušo bērnudārza biedreni Līgu, kura (LIKTENIS, BĻEĢ) mācās Aijas skolā. Maija nogalē, nonāku citas pilsētas skolas izlaiduma pasākumā kā Līgas +1, un tad nu mēs pirtī sākam bučoties uz velna paraušanu. Nākamajā dienā es to izmantoju savā labā, satiekot Aiju.

Tajā vecumā, krāpšana kalpoja par ļoti ērtu veidu, kā izšķirties. Nevis tāpēc, ka novēla vainu (jo es, protams, biju vainīgs), bet gan tādēļ, ka man nebija jāizgudro huiņa, pēc kuras es tāpat būtu vainīgs. Es tevi nokrāpu, tagad tu nolamā mani, un vairs ne runas par kopā būšanu. Tā pat vairs nav pamešana, vai ne?

Vai ne.

Nu, un tad es biju pāris ar Līgu veselus divus mēnešus. Smuki čirkaini un blondi mati, piemīlīga un krūtaina. Ja neskaita to, ka viņai vienmēr apģērbā bija viena un tā pati krāsa, arī drēbes jaukas, un viņa iesāka manu lielo mīlestību pret stringiem. Problēma - viņai kaut kāda negatīva seksuālā pieredze, ne gluži izvarošana, bet kaut kas uz to pusi. Orālajam seksam piekrita, bet, kad sāku jebkādu mazāko penetrāciju ar pirkstiem, viss ķermenis savelkas un viņa mani uzvelk atpakaļ augšā. Arī tad, kad salaidu ar Ilzi, lai tiktu vaļā no Līgas, joprojām biju nevainīgs. Pēc dažiem mēnešiem, Līga bija nocopējusi jaunu draudziņu, kurš kādā brīdī transformējās no viņas draudziņa uz seksa draudziņu. Te nu bija trauma, bļeģ.

Nākamā meiča, Elīna, bija citādāka. Pirmkārt, viņa bija aizņemta. Par spīti tam, piekrita satikties. Trešajā reizē mēs sākām ļoti romantiski skūpstīties nakts vidū pie ezera. Pēc tam trīs stundas gājām pie manis uz dzīvokli, jo naudas taksim, protams, mums nav. Pie manis viņa iekrīt gultā un aizmieg. Mani pārņem bailes, ka pārvērtēju viņas patiku pret mani. Nākamajā rītā viņa pamostas, mēs darām absolūti neko, līdz viņa mani aizved uz istabu un novelk drēbes. Izrādās, prezervatīvus viņa nelieto, jo "nepatīk". Forši. Tad nu es zaudēju nevainību, un tas bija skaisti.

Tā bija varbūt trešā reize, kad es sāku vilkt prezervatīvus, jo es arī gribēju beigt, un tā bija varbūt ceturtā reize, kad prezervatīvs man noslīdēja, un es beidzu dziļi viņā. Mana seja, kad izvilku ārā, noteikti bija nepārspējama. Elīna man kādu minūti neticēja, ka vispār biju uzvilcis. "Es taču justu!" Viņa man pavedinoši ierosināja, lai es pārbaudu ar pirkstiem. Un tad es izvilku ārā ļoti neviendabīgi gļotainu prezervatīvu.

Tas notika dienā, kuras sākumā biju viņai atzinies, ka esmu viņu paspējis nokrāpt ar trīs citām meitenēm divu nedēļu laikā, kad viņa bija iztērējusi pēdējos santīmus par aliņu, kad es biju iztērējis pēdējos santīmus par cigaretēm, kad mūs pieķēra policija, palaida prom, jo manā skolēna apliecībā bija norādīta bagātnieku bērniņu skola. Jebkurā gadījumā, cigaretes man nācās salauzt un izmest, alu Elīnai lika izliet, naudas vairs nebija. Es ne tikai nevarēju atļauties avārijas kontracepciju - Elīna paziņoja, ka tas bojā veselību un viņa to tableti nedzertu. "Gan jau viss būs kārtībā," viņa man mierinoši saka.

Naudu aizņēmos, tableti sagādāju, Elīna tomēr iedzēra, bet tad es viņu pametu. Nevis tāpēc, ka nokrāpu, bet tāpēc ka viņa man centās uzlikt visu savu emocionālo bagāžu un atbildību par attiecībām. Pēc pāris nedēļām satikāmies, lai apmainītos ar mantām. Viņa mani aizveda uz pilnīgi mistisku (tiešā nozīmē) dzīvokli, kur valdīja mūsdienu hipiji, kas bija tik autentiski, cik es nekad nebiju redzējis. Pēc vairākiem dzērieniem, ļoti aizrautīgi, skaisti un romantiski sākām skūpstīties kāpņu telpā. Lai gan atceros viņu kā meiteni, kas man iemācīja gulēt, bija apsēsta ar sevi un padumja, tas bija ļoti emocionāli valdzinoši.

Pāris reizes pārgulējām, pārstājām komunicēt, es viņu aizmirsu uzaicināt uz savu ballīti, aizmirsu viņai pateikt, ka braucu uz citu valsti uz nedēļu. 20 īsziņas dienā pārvērtās par vienu mēnesī. Satikāmies ap Ziemassvētkiem, viņa nokavēja tikšanos vairākas stundas, viņa man piedāvāja iet uz McDonald's, es viņu pasūtīju dirst un aizgāju prom.
Linkatstāt viedokli

Linda [25. Sep 2013|10:24]
Dzimtajā pilsētā pāris mēnešus darbojās bārs X, kas faktiski bija aizsegs nepilngadīgo dzerstiem. Bagāts tētiņš nopirka pagrabu, un tad devīt-desmitklasnieki sāka plūst bariem. Divus klases resnākos čaļus iespīlēja uzvalkos un nolika pie durvīm, lai viņi visus iebiedē. Šķiet, ka labākais alkohols, ko varēja nopirkt, bija gāzēts šņabis.

Trīs dienas pēc manas sirdi plosošās šķiršanās 2012. gada vasarā, es nonācu bārā X kā dīdžeja asistents - bezmaksas dzērieni, izpriecas aiz pults, nevienam sīkajam nepatīk mūsu izvēlētā mūzika, tāpēc mēs divatā dzeram, klausāmies un izbaudām gaismiņas. Kā nu bijis, kā ne, pieklīst Linda. Linda ir viena no pievilcīgākajām meičām, ko nācies satikt - mati pareizajā krāsā, krūtis, pareizais īsums. Ģērbties māk un ļauj man pīpēt. Vai nav skaisti?

Iepriekš Lindu biju saticis kā draudzenes draudzeni kaut kādās tur dzimšanas dienās, šoreiz satiku viņu kā neatkarīgu meiteni, kurai līdzi sējās viņas "labākais draugs", kurš acīmredzami gribēja pisties un acīmredzami bija pārāk mīksts, lai to jebkad ar Lindu izdarītu.

Nesaprotamu iemeslu dēļ, man bija piedāvāti seši bezmaksas dzērieni, pēc ceturtā jau biju aizmirsis izlietās asaras par tikko sašķīdušajām gadiem ilgi [ne]koptajām attiecībām, un vispār iekarsis, hiperaktīvs jaunietis. Lindas situācija nedaudz dramatiskāka - tikko sastrīdējusies ar greizsirdīgu puisi, tad vēl kaut kāds mīļākais taisa huiņu, jebkurā gadījumā, tvaiks jānolaiž, un jānolaiž arī ar mani pie X durvīm.

Varu jau smieties par tiem maziņajiem no bāra (kur, ieskaitot mani, bija mazāk par pieciem pilngadīgajiem), bet gan Lindu, gan mani mājās gaidīja satrauktas māmiņas, bet X tualete bija potenciāli pretīgākā vieta pilsētā. Nācās iztikt ar nepabeigtu petingu vietējā āra kafejnīcā zem kamerām.

---

Nedēļu vēlāk "redzējāmies" paziņas ballītē, lai gan ar redzēšanu tur nebija nekāda sakara. Viņa slēpās virtuves bariņā, es slēpos viesistabas bariņā. Par laimi, varēju izspēlēt ieganstu - viesistabā taču klavieres! Tas, protams, skan daudz labāk, nekā "man neērti no Lindas, jo viņa mani izmantoja, lai padarītu savu čali greizsirdīgu." Kad Linda aizbrauca mājās, es sāku ņemties ar Terēzi (pirmo reizi pēc trīs gadiem), aizvedu viņu mājās, un es pirmo reizi gulēju ar meiteni, kurai ir mēnešreizes.

---

Klāt novembris, es ierodos dzimtajā pilsētā sauss un vientuļš, un, kad izslēgti visi varianti, ar ko satikties, man iesaka aizrakstīt Lindai.
"Čau, varam satikties uz kādu cigareti?"
Ar diezgan ilgām pauzēm starpā, sekoja trīs randiņu sērija. Es runāju, viņa klausījās, abi pīpējām, nodzērām manu naudu, un tad dziļā naktī es viņu pavadīju uz viņas māju un nekas nenotika. Pēdējā oficiālajā randiņā Linda atbrauca pie manis. Mēs centāmies nedaudz piedzerties, kas mums absolūti nesanāca, un tad viņa bija kaila manā istabā, kad es sadzirdēju ārdurvis. Māmiņa atnākusi mājās, un pēc pāris minūtēm es viņu iepazīstinu ar Lindu (kura zem svārkiem ir diezgan ļoti mitra, bet to neviens bez mums nezina). Tā nu, abi neapmierināti, dodamies uz pieturu.

Nākamās reizes man kauns saukt par randiņiem, jo, bez jebkādām ceremonijām, es viņai teicu, lai brauc pie manis. Viņai vienmēr vajadzēja "pusstundu, lai sataisītos", un, cik varu spriest, tā taisīšanās bija gluda skūšanās un pievilcīgas apakšveļas uzvilkšana. Un tad mēs gulējām un pēc tam nerunājām. Viņa nekad nerunāja, un man vienā brīdī beidzās stāsti. Vienīgais, kas bija kaut cik romantiski, bija kopīga seriāla sērijas noskatīšanās, jo man vajadzēja nelielu atpūtu starp divām reizēm.

Pēc pēdējās reizes, kad gulējām, pavadīju viņu līdz centram, pa ceļam klusējot. Man vairs nebija nekā interesanta, ko teikt, tāpēc kādā brīdī izspēru vienīgo jautājumu, kas bija prātā: "Tev ir kāds mīļākais aktieris?"

"Jā, tas tur, kurš spēlēja betmenu."

"Beils?"

"Laikam."

"Esi redzējusi citas filmas ar viņu?"

"Nē."

Minūtes pauze.

"Ā, un tev?"

---

Divus mēnešus nebiju pilsētā, nesarakstījāmies un neinteresējāmies viens par otru. Martā viņa mani lūdz uz tikšanos, apsolu viņai pusstundu kafejnīcā. Tajā viņa ienāk nedaudz sakaunējusies un atzīstas, ka viņai tomēr ir simpātijas pret mani. No vienas puses es, protams, esmu pagodināts, bet viņas līdzšinējā neieinteresētība par mani bija tik ļoti aizskaroša, ka nemaz nemēģināju neko tālāk bīdīt. Savu fantastisko personību vienmēr esmu licis augstāk par savu izskatu un peņa garumu, un viņa nedaudz palaida garām iespēju parādīt pati sevi.

Tagad viņa studē citā valstī un ir nokrāsojusi matus. Un man atliek noskatīties uz viņas jaunajām, satriecoši skaistajām bildēm, un es pilnīgi nopietni apsveru "nejauši" lidot cauri viņas pilsētai, lai varētu "izmantot izdevību un satikties uz kafiju", lai gan mums abiem būtu skaidrs, ka es gluži vienkārši gribu ar viņu gulēt vismaz reizi gadā. Un ar šādu matu krāsu es viņu neesmu redzējis kailu.
Link3 lasīt viedoļus|atstāt viedokli

[6. Sep 2013|01:03]
Šī pilsēta nav paredzēta tādiem kā es.

Man ir savas nenormālības, kuras esmu iesācis apmēram 14 gadu vecumā un tad kopis un attīstījis, sākotnēji, lai mani vispār pamanītu skolā, kur augstākais sasniegums bija piepisties skolas tualetē vai piemīzt mūzikas skolotājas kafijas kanniņu. Protams, ka arī smēķēt un dzert es sāku tajā pašā periodā. Sākās arī pirmie mēģinājumi jokot par pilnīgi visu, sākot ar sevi, beidzot ar no interneta nospertiem jociņiem par nēģeriem. Kā jau tas dzīvē notiek, man nevajadzēja pabeigt mūzikas skolu, pavadīt vakarus basketbola treniņos vai pildīt latviešu valodas mājasdarbus, lai iegūtu draugus, atbalstu un atzinību. Skolotājiem es sāku nepatikt, jo no iznesīgā matemātikas olimpieša es izaugu par sistēmas pretinieku, minoritāti pēc izvēles, skaļo jokdari pirmajā solā. Par spīti absolūtai uzvarai klases iekšējā konkursā sociālajās zinībās, skolotāja mani nepielaida rajona olimpiādē, jo biju pārāk iedomīgs. Atbildēju pareizi pirmais uz desmit jautājumiem, otrā vieta bija trīs atbildes.

Pirms šī perioda, es biju pilnībā atstumts, pāris reizes piekauts, izsmiets un visādi citādi neiederīgs, tāpēc brīvais laiks tika pavadīts grāmatu kalnos, interneta galaktikās un televīzijas dzīlēs, nevis lai mācītos runāties vai uzvesties pieklājīgi; vai tad ir brīnums, ka es izmantoju šo vienīgo informāciju, lai izspertu smieklīgus jociņus klasesbiedru priekšā?

Jebkurā gadījumā, matemātika man padevās arī devītajā klasē, tāpēc, lai iespītētu visiem sportistiem un neieinteresētajām meitenēm (ar fantastiskiem pupiem, pizģets, žēl, ka man tādi vairs nebūs legāli), aizgāju uz skolu, kur aizgāja tādi paši cilvēki, kā es (un pāris gudri un motivēti cilvēki). Sākums nomācošs, jo mācībās atpaliku momentā, bet ar laiku atradu neskaitāmus domubiedrus, kuriem, turklāt, nebija iebildumu pret manu eksplozīvo un nekorekto uzvedību.

Jau minēju, ka studijas sāku citā pilsētā, prom no meitenēm, kuras sinhronizēti sāk raudāt, kad apciemoju viņu galdiņu, no meitenēm, kurām atzīstos mīlestībā, jo gribu pisties, no meitenēm, kuru priekšā tēloju nevaldāmu reibumu tikai tāpēc, lai varētu atklāti viņām pateikt baigos noslēpumus. Bet šī "cita pilsēta" ir ar ievērojami citu kultūru. Mani joki nestrādā, un kļūst arvien neveiklāki un netaktiskāki, piepisties un aizrautīgi spēlēt ģitāru arī vairs nav īsti auglīgi (tā es vienreiz nocopēju meiteni, ar kuru zaudēju nevainību). Šī pilsēta nav paredzēta tādiem kā es. Vienīgais, ko es sasniedzu, bija draņķīgs petings ar meiču no manas pilsētas. Pa patieso pisties bija jābrauc uz dzimto miestu, ko arī trīs reizes izdarīju.

Iedomājieties, kas par traģēdiju! Man patīk sekss un man nav seksa! Tev patīk šokolāde? Iedomājies, ja šokolādes pēkšņi vairs nebūtu un viss, jābrauc četras stundas uz tuvāko Rimi, lai būtu, un arī tad iespēja, ka visu izpirkuši vietējie huligāni. Tas ir tā kā mākslinieks, kuram ir iedvesma, otas un papīrs, bet nav ne piliena krāsas. "Bet viņš vēlas radīt mākslu, kamēr tu meklē tikai miesiskas baudas," bet ej dirst, jo vajadzība pēc seksa man ir ģenētiski iekodēta, kamēr vajadzība gleznot ir kaut kas abstrakts, moderns un cilvēku izgudrots.

Kādā garā jūnija darbadienā, es sēžu birojā. Parasti nostrādāju 10-15 stundas nedēļā, vasarā nebija iemesla tik maz to darīt. Darba gan gandrīz nemaz, tāpēc sēžu visos pagrīdes interneta forumos pēc kārtas. Uzduros uz ļoti erotiski skaistas meitenes bildes; vienlaikus, priekšniece iebāž galvu manā istabā un nočivina, ka dodas prom, tiekamies rīt! Smagās durvis automātiski aizveras un noklikšķ.

Vismaz piecas minūtes klejoju apkārt pa visām trīs biroja istabām, lai pārliecinātos, ka neviens kolēģis nav paslēpies zem galda, ka ofisā nav kameru, un kāpēc lai būtu? Atgriežos pie galda, atveru bikses un pilnīgā panikā un pilnīgā svētlaimē norauju kulakā. Salvešu nav, tualete ir kopīga visam stāvam; ieslauku sēklu apakšveļā.

Pēc četrdesmit minūtēm es sēžu kafejnīcā starp pieciem kristiešiem, kuri pa pusei cenšas mani ievilināt savā draudzē, pa pusei izturas pret mani tikpat iejūtīgi, cik pret visiem pārējiem, kurus viņi satiek. Šīm smukajām meičām, ar kurām es nekad negulēšu, ir vienalga, ka esmu ateists, par manu biksēs iešķiesto spermu viņas nekad neuzzinās, bet kafiju man mēdz dot par brīvu. Bet tagad mani neliek mierā doma, ka nekad mūžā neesmu gribējis neko tik ļoti, kā pisties ar kādu no viņām - un totāli neapprecēt viņas pirms tam.
Linkatstāt viedokli

Zanda ir mana sapņu meitene. [5. Sep 2013|12:54]
Dažreiz man gadās atvērt žurnālus "Ieva" vai "Santa", vai citus sieviešu papīrus, no kuriem neviens kārtīgs vīrietis neko nesaprot. Visbiežāk tas gadās, kad piediršu Kārļa tualeti. Blakus viņa klozetam novietots noputējis un neglīts groziņš, no kura rēgojas visas bezjēdzīgās dzeltenās drazas, kas nodrukātas starp 2002. un 2006. gadu.

Kārlis dzīvo vienīgajā funkcionālajā ģimenē, kas redzēta dzīvē, ne tikai jaušama no ekrāniem un bērnu grāmatām. Vecāki nedzīvo atsevišķi. Viņa tēvs strādā, māte izliekas, ka izpalīdzēšana draudzenēm rīkot viņu darbavietu saviesīgos pasākumus ir strādāšana, nevis dzeršana uz sveša rēķina. Tomēr ceļas pirmā, iet gulēt pēdējā, lai varētu, vīram redzot, čakli veikt mājas soli. Kamēr Kārļa tēvs pelna naudu, nauda tiek tērēta blakus kvartāla ēdnīcā, kur, ja sarunā ar pārdevēju, var palīgtelpā pagriezt "izglābtus" azartspēļu automātus.

Bet automāti mēdz apnikt, tie, tāpat kā Kārļa mammas ikdiena, iet pa riņķi vien. Veldze rodama sabiedrības krējuma izklaidēs, noslēpumos par seksapīla saglabāšanu arī vēlīnajos četrdesmitajos un visā pārējā huiņā, par ko raksta jau minētajos žurnālos.

Vai varbūt nekā tāda nav nodrukāta. Mani interesē tikai viena sadaļa - stāsti, vēstules no lasītājām, dalīšanās pieredzē. Kā iepazīstas tie pārīši, kuru kāzas tiek fotografētas ar ziepenes zibspuldzi gaišā dienas laikā un tad reklamētas visai valstij. Nav jau tā, ka stāsti būtu interesanti (vienreiz tika aprakstīts spontānais aborts, bet tā tiešām oāze), bet, spiežot ārā nevienmērīga rakstura fekālijas, vienmēr var pašpārliecināti ieņirgt par letiņiem, kas iedomājas, ka raksta literatūru.

Zanda ir mana sapņu meitene.

Pirms gada, kad pisos ar visiem, kas gribēja, kad iemīlējos katrā, kas izrādīja uzmanību, kad dzēru visu, ko deva, viņa man paslīdēja garām. Smuka, bet viņa man nepiedāvāja neko, ko es tobrīd aktīvi meklēju. Kamēr viņai varēja apsēsties blakus un uzdot neveiklus jautājumus par to, kur mācās viņa, divas citas meitenes bija pierunājamas ar seksu divos teikumos. Pēc nedēļas, vai pēc pāris nedēļām, redzu viņu vēlreiz. Viņas tizlais pagaidu seksa draudziņš ir piedzēries no sūdīgas šmigas un lūzt nost, tāpēc desmit minūtes cenšos meiču pārliecināt, ka tagad jābrauc pie manis. Kādas divas minūtes viņa ir piekritusi, bet tad, iegansts, attaisnojums, neesmu taču vieglas uzvedības meiča.

Tad nu es aizbraucu mājās ar citu meiču, Terēzi, un pisos ar viņu. Pēc pāris mēnešiem Terēze zvana lai paziņotu, ka viņu ārstē no gonorejas, ka tas ir no manis, lai es eju pārbaudīties, un vispār es esmu pidars.

Šogad Zanda ir mana sapņu meitene.

Grūti noticēt, bet apkārtējiem mana uzvedība nešķita pieņemama. Gulēt apkārt un narkoties uz velna paraušanu vairs nevarēju, jo visiem apnika. Par laimi, studijas bija desmitiem kilometru attālumā, nebija grūti izvairīties no sekām. Pēc manis neviens īpaši nerāvās, ja neskaita, pārsteigums, Terēzi, kura atbrauca ciemos pisties. Šķiet, ka pirmo reizi sezonā atteicu seksu.

Atgriežoties dzimtajā pilsētā, diezgan drīz sāku atkārtot izklaides ar vecajiem kontaktiem, izmantot jaunus kontaktus un piemērot jaunas metodes, lai pārstātu just kaunu. Tiesa, maģija ir zudusi, bet vismaz šogad visiem absolūti vienalga, kurš ar kuru guļ. Un tad es satiku Zandu.

Knapi atceros pagājušo gadu, bet izrēķinu izredzes un nonāku pie secinājuma, ka šogad gan būs iespēja mērcēt. Galu galā, apmaiņā pret šokolādi un kādu pusi vīna pudeles, Zanda piekrīt atbraukt uz "ballīti", kas patiesībā sarīkota viņai vienai pašai (pārējie pieci tikai traucē). Pisties nesanāk, bet attiecības dibināt gan. Kaut kāds sentiments par iepriekšējām "īstajām" attiecībām un mirkļa eiforija par skaistu ķērienu. Zanda ir mana sapņu meitene, jo ir uzradusies laikā, kad esmu viegli ievainojams, iedzēris, vientuļš. Viņa ir skaista, asprātīga, maniem draugiem arī patīk.

Atgriežoties studijās, esmu viņai, sev un apkārtējiem apliecinājis mūsu mīlestību, saikni un nešķiramību, par spīti attālumam, par spīti tam, ka nav pagājis pat mēnesis, kopš zinu viņas vārdu, pat nedēļa, kopš zinu uzvārdu. Manas skumjas par to, ka mana meitene ir tālu, kliedē tikai izklaides ar tiem dažiem draugiem.

Ierastais flirts ar Annu stundas laikā pārtop savādā realitātē - viņa, tērpta apakšveļā, man spiežas klāt; viņa, novilkusi krūšturi, man spiežas klāt; viņa, pēkšņi pagriezusies, iztausta mani no galvas līdz daiktam; viņa paziņo, ka ar viņu tā nav krāpšana; viņa..

Anna ir mana sapņu meitene.
Link1 lasīt viedoļus|atstāt viedokli

navigation
[ viewing | most recent entries ]