Dzīvot iedomāto dzīvi sāk kļūt nogurdinoši, palēnām, nē, drīzāk pat pārāk strauji zūd optimistiskais: "Mēs kādreiz dzīvosim ļoti, ļoti labi!" Laiks un viss, ko tas sevī ietver, slīd palēninājumā garām, savukārt, tu tikai sēdi un gaidi tos "no rītdienas", "no nākamā mēneša", "nākamgad", "nākamreiz"... Un tici, ka nākamreiz tu tik tiešam iesi, redzēsi, baudīsi un priecāsies. Būsi laimīgs. Pa īstam. Beidzot. Bet pagaidām jāturpina sēdēt un gaidīt. P a c i e t ī g i.
Bet gaidīšana sāk ieilgt... sākās īgņošanās, vainīgo meklēšana un sevis žēlošana.
Bet gaidīšana sāk ieilgt... sākās īgņošanās, vainīgo meklēšana un sevis žēlošana.