Mani lauki ir vienīgā vieta, kur mani pārņem nostaļģija, kā arī vienīgā vieta, kur iespējams atslēgties no visām nebūšanām un no ikdienas kā tādas.
Šovakar domāju, ka vajadzētu vienreiz tā pa īstam iemācīties baudīt, ķert mirkļus, pārstāt raizēties, domāt un gruzīties. Vienkārši ļauties. Tā viegli. Visu, ko daru, darīt ar atdevi, nevis pienākuma sajūtu. Pieļauju domu, ka tad arī pats rezultāts būtu labāks. Tā vismaz ir pāris reizes pierādījies kaut vai ēst taisot [ar mīlestību] vai uz darbu aizejot [ar smaidu]. Protams, depresīvai būt man padodas daudz labāk, esmu šādu dzīvesveidu gadiem ilgi piekopusi. Mainīt to varētu būt pat vairāk nekā grūti. Tāpat kā, piemēram, gadiem ilgi dzertās rīta kafijas vietā pēkšņi sākt dzert tēju. Lai gan pēdējās divās dienās sapratu, ka arī bez tā es varu mierīgi iztikt, t.i., bez kafijas, tikai man tik pierasti ir tie kopīgie kafijošanas mirkļi ar mīļumu, draudzenēm, ka pat nezinu, vai gribu no tā atteikties, tieši tāpat kā no smēķēšanas. Tikai vienu gan zinu - samazinot daudzumu (šajā konkrētajā gadījumā - kafijas un cigarešu), pieaugtu to mirkļu vērtība, kad tas tiktu darīts. Tā laikam ar daudzām lietām dzīvē - mazos apmēros bauda ir nesalīdzinoši lielāka.