Pašanalīze

Par maz. Visa ir par maz. Īsumā - par maz visu sajūtu un visu materiālo lietu, naudas, kas, protams, laimi nenes, bet jūtami atvieglo dzīvi. Nezinu, kā atkal sameklēt sajūtas, nemeklējot vainu naudā, t.i., tās trūkumā. Pieaugušo dzīve laikam nedaudz atšķiras no dzīves vecāku paspārnē. Nespēju izvērtēt prioritātes. Šo tēmu te varētu malt mūžīgi, bet vai tāpēc es kaut ko mainīšu? Mēģinu sevi apklusināt ar argumentu, ka man ir visas iespējas, bet tas, ka turpinu dzīvot kā ierasts, ir tikai manis pašas vaina vai varbūt - izvēle? Vajag kādu grūdienu no ārpasaules... vai varbūt izaicinājumu... Gribu/prasās pēc radikālām pārmaiņām, taču tajā pat laikā man patīk stabilitāte un, lai viss ir kā ierasts. Līdz šim nesaprotu, kāda/kura patiesībā es esmu..? Tā, kas dzīvo šādi vai tā, pēc kuras dzīves es ilgojos. Negribu nodzīvot dzīvi kaut kādos rāmjos, pēc idejas - kā tas no malas izskatīsies, ko par mani padomās, vai tas nevienam netraucēs? Nav nekā tāda, kas mani biedētu vairāk par to, ka pēc gadiem atskatoties uz pagājušo, sapratīšu, ka ne tā es gribēju un man vēl joprojām nekā nebūs.
Bet kā lai sevi iepazīst?
Kaut kā pārāk daudz jautājumu, pārāk maz atbilžu..

Bet varbūt atbildes nav tālu jāmeklē... Tikko nejauši ieraudzīju uzrakstu - It's time to take a risk.