Pavasaris nākot sev nes līdzi arī vēlmi pēc viegluma. Viegluma, kas izpaužas sajūtās, drēbēs, svarā un arī galvā. Taču tā ir tikai vēlme. Realitātē viss ir smacējoši sablietēts, informācijas daudzums un darbi spiež uz leju (vai tuvāk gultai), mūžīgais nogurums un vēlme nekontaktēties ne ar vienu. Jā, negribās ne ar vienu runāt, telefons iezvanoties rada paniku, varu nedēļām ilgi neatbildēt uz vēstulēm un labprātāk es mašīnā uzgriežu skaļāk to pašu veco disku, nekā runāju, lai gan vispār gribās klusumu. Tas ir tikai pavasara sākums, tas vienmēr ir tāds, tāpēc droši zinu - pārejošs.