Solaris

Martā uzvirmoja skandāls Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, jo otrā kursa students Armands Leimanis kopā ar studiju biedriem publiski pārmeta plaģiātismu dažu LU filozofijas mācībspēku darbos un sūdzējās par zemo studiju kvalitāti. Asajā vārdu pārmaiņā medijos cita starpā studenti uzsvēra, ka ir pasniedzējs, kura lekcijas ir aizraujošas un augstvērtīgas - tas ir Jurģis Šķilters (34). Izskanēja minējumi, ka akadēmiskās vides konjunktūras dēļ viņam var nākties darbu filozofijas fakultātē pamest. Jūnijā, beidzoties sesijai un maģistra darbu aizstāvēšanai, Jurģis Šķilters no darba Filozofijas fakultātē tiešām ir aizgājis. Kāpēc tā un kādas ir filozofijas doktora domas par Latvijas izglītības nākotni? 

Roberta Ķīļa vadītās Stratēģiskās analīzes komisijas izstrādātajā valsts ilgtspējīgas attīstības plānā par izglītību teikts: turpmākajos gados būs svarīgi, lai cilvēki Latvijā būtu spējīgi uzlūkot izglītības iespējas radoši. Studēt ne tikai jaunībā, bet arī četrdesmit, piecdesmit, pat sešdesmit gadu vecumā, kā arī pusmūžā mainīt profesiju. Kā jūs, strādājot ar studentiem, redzat - latvieši ir radoši, elastīgi? 

Grūti pateikt, vai latvieši ir radoši. Problēma nav radošumā, vai tā trūkumā, bet, vai latvieši spēs adaptēties līdzi laikam, mest kūleņus atbilstoši izglītības, zinātnes un tautsaimniecības konjunktūrai. Par to es šaubos. Latvijas sabiedrība ir ļoti konservatīva. Domājot par mūsu izglītības nākotni, tas var maksāt dārgi. 

Vai arī jaunie ir konservatīvi? 

Tie, kas tagad sāk studēt, ir daudz prasīgāki, ambiciozāki. Tas ir normāli, jo izglītība arī ir prece. Kaut ko pērkot, mēs pretendējam uz kvalitāti. 

Rietumvalstu augstskolās revolucionāri studenti ir vairākums. Latvijā studenti ir pieklājīga, piezemēta publika. Ja situācija, kāda šopavasar bija Filozofijas fakultātē, veidotos kādā Rietumeiropas augstskolā, studenti jau sen būtu «jumtu mājai norāvuši». Mums ir maz revolucionāru jauniešu. 

Kā jūs to skaidrojat? 

Man sāpīga šķiet pašsaprotamība, ar kādu jaunieši nāk studēt. Pabeidz vidusskolu, ko citu darīs? Nu, studēs! Viņi iegūst augstāko izglītību, bet neaizdomājas, kāda no tā visa jēga un ko tas maksā valstij. Mehāniski, ar inerci jaunieši ieplūst augstskolās un pēc tam tieši tāpat - darba tirgū. Tad mēs brīnāmies, kāpēc valstij tā neiet. 

Manuprāt, izglītības iegūšana jāskata kontekstā ar zinātni un valsts tautsaimniecības attīstību. Jāskata nevis teorētiski, bet konkrēti - izvērtējot katru studentu. Vai Latvijā varam atļauties veidot studentu masu, kuri tautsaimniecību uztver neieinteresēti? 

Tāpēc man ļoti patīk revolucionāri jaunieši, kuri analizē un vērtē procesus. Spēj formulēt savu nostāju. 

Ko varētu mainīt izglītības sistēmā? 

Vienas receptes nav. No Rietumu izglītības perspektīvas raugoties, ir konkurence. Jo labāku augstskolu pabeidz, jo labākas ir tavas izredzes darba tirgū. Tas liek studentam vaicāt augstskolai: vai jūsu prece ir konkurētspējīga? Vaicāt sev: kas man ir būtiski, kāpēc? Jauniem cilvēkiem taču ir mērķis sākt strādāt, pelnīt, vai arī ar savām studijām iekļauties zinātnes procesā. 

Es, starp citu, neesmu negatīvi noskaņots par izglītības iespējām Latvijā. Domāju, tās ir ļoti dažādas. Nepavisam negribu teikt, ka visās jomās esam bedrē. Eksaktās zinātnes Latvijā ir spēcīgākas, nekā humanitārās, un tas skaidrojams ar ideoloģisko fonu - padomju gados eksaktās zinātnes nebija ideoloģiski piesātinātas. Tām bija vieglāk izlauzties uz mūsdienīgu izglītību. 

Latvijas augstākās izglītības sistēmā mēs studējam vienu priekšmetu no sākuma līdz beigām. Tas nav īsti pareizi. Rietumos lielā priekšrocība ir tā sauktie blakus priekšmeti. Piemēram, es Vācijā studēju filozofiju, bet man bija blakus priekšmeti - vēsture un grāmatzinātne. 

Ko jums kā  filozofijas doktoram tagad dod šīs blakus priekšmetu studijas? 

Es paralēli filozofijai vēlējos studēt ko tādu, ar ko nesaskaros pētniecības darbā. Es nodarbojos ar kognitīvajām zinātnēm (starpdiscplināri pēta prāta izziņas, apziņas un uztveres procesus), loģiku. Blakus priekšmeti man deva daudz plašāku skatu uz pašu filozofijas zinātni. Tagad filozofijas diskusijas es varu saslēgt kopā ar vēsturiskām likumsakarībām un avotiem. Filozofijā ir ārkārtīgi vērtīgi precīzi strādāt ar avotiem. 

Jūs minējāt, ka Rietumvalstīs izvēlēties labu augstskolu, labu studiju programmu jauniešus motivē priekšrocības darba tirgū. Par Latviju runājot, esmu dzirdējusi arī viedokli - kādēļ apgūt elitāro zinātni filozofiju, ja pēc tam jāstrādā humpalu veikalā par pārdevēju? Atvainojiet, bet arī tā savā ziņā ir realitāte. 

Tāpēc, manuprāt, ir labi, ja filozofija ir atvērta, starpdisciplināra. Jo tīrāka klasiskā izpratnē tā ir, jo grūtāk atrast praktisko pielietojumu. Es domāju, filozofija un loģika mijiedarbojoties var tikt izmantota datorzinātnēs. Kāpēc gan ne? Tāpat filozofija mijiedarbojoties ar valodniecību var rast interesantus, tālejošus rezultātus. 

Filozofija, protams, ir ekstrēms gadījums. Tādēļ, ka vienīgais, ko profesionāli vari darīt pēc studijām ir - nodarboties ar filozofiju. Ja jaunietim studiju laikā nav blakus priekšmetu, tad praktiskā nozīmē viņa dzīve var veidoties sarežģīti. 

Tiem, kuri veido filozofijas izglītības programmas Latvijā, nopietni jāpārdomā: kas ir modelis, ko gribam sasniegt, veidojot filozofijas vidi Latvijā? Vai tam jābūt elitāram? Varbūt šāds modelis nav slikts, bet tad jādomā, kas notiks ar visiem tiem absolventiem, kuri pēc studijām nepaliek akadēmiskajā vidē. 

Ko filozofi var dot valstij? 

Skatījumu uz norisēm kopsakarībās. Jautājums, vai tas notiek Latvijā. 

Šogad filozofi Latvijā radīja lielu troksni. Kā nācās, ka - tika klusēts un pēkšņi rībēdams izraisījās skandāls? 

Viss šis stāsts izvērtās par personālijām. Nevis par profesionālās jomas problēmām. Tas mani izbrīna un satrauc. 

Sanāca tāds kā Privātās Dzīves skandāls, bet ko, jūsuprāt, auglīgu varējām sagaidīt no notikušā? 

Būtu gribējies redzēt konstruktīvu filozofu reakciju uz problēmām profesionālajā vidē. Bet kas notika? Nedaudzie citādi domājošie (tie, kas kritizēja LU pastāvošo kārtību - red.) vienkārši tika izstumti ārā. Filozofijai būtu jābūt visatvērtākajai, uz diskusiju visspējīgākajai zinātnei. Tur slēpjas tas paradokss. 

Kāpēc jūnijā aizgājāt no darba Filozofijas fakultātē? 

Es aizeju ar gandarījumu. Ir daudz izdarīts. Jomu, ko Latvijā vēlējos iedibināt  - kognitīvās zinātnes -, turpināšu veidot. Tiesa gan, citā fakultātē (LU Sociālo zinātņu fakultātē - red.) 

Vai jūtaties piederīgs Latvijas filozofu videi? 

Nē, bet uztveru to pragmatiski. Var taču būt tā, ka kognitīvās zinātnes, loģika, neiederas kādā filozofijas zinātnes modelī. Lai tā būtu! 

Sešus gadus pasniedzot filozofijas fakultātē, esmu strādājis pēc labākās sirdsapziņas. Tas nebija viegli, bet darbs, mani studenti deva gandarījumu. 

Nevar jau visu laiku peldēt pret straumi. Skriet ar galvu sienā. Tas nogurdina. Tas ir destruktīvi. Kāpēc visu laiku cīnīties pret? Tā vietā taču var radīt ko labu. 

Studenti jūs dēvē par vienu no labākajiem pasniedzējiem, jūsu lekcijas - par vērtīgākajām. Kā jums izdevies atrast tik veiksmīgu metodi? 

Man liekas, svarīgi ir cienīt studentu. Man bijuši brīnišķīgi studenti. Kad 2004.gadā pēc mācībām atgriezos Latvijā, biju domājis, ka palikšu te vienu semestri. Izvērtās seši gadi. 

Jūs interesē pasniedzēja darbs? 

Jā, bet visvairāk - pētnieciskais darbs. Manu pienesumu varēs izvērtēt tikai pēc gadiem trīsdesmit, jo pētniecība turpinās. Pasniedzēja darbs ir ļoti smags. Sešu gadu laikā nevienu lekciju neesmu nolasījis autopilotā. Vienmēr rūpīgi gatavojos. Smags darbs, jā, bet rezultāti sniedz gandarījumu. 

Kāpēc jūs neiekļāvāties Latvijas filozofu vidē? 

Kad izveidoju Kognitīvo zinātņu centru Filozofijas fakultātē, man nebija viegla dzīve. Pārņemot Teorētiskās filozofijas un loģikas katedras vadīšanu - tā bija maizīte ar garozu. 

Kāda bija problēma? 

Ir cilvēki, kuri veido Latvijas filozofijas vidi, nosaka toni Latvijas filozofijā. Es vienkārši neiekļaujos viņu modelī, koncepcijā par to, kas ir filozofija. 

Domājat Maiju un Rihardu Kūļus, kurus vēl? 

Es negribu saukt cilvēku vārdus. Taču nav viegli būt vienam pret visiem. Filozofu skandālā mani pārsteidza, ka nebija viedokļu dažādības. Teiksim, trīsdesmit pret septiņdesmit. Es paliku viens. 

Jums pārmeta, ka uzkūdījāt studentus. 

Kāds gan man varētu būt mērķis tā rīkoties nozarēs, kas ar manējo pat nepārklājas: filozofijas vēsturē, ētikā? Ar tām nekad neesmu nodarbojies. 

Tas, kas man šķiet nožēlojami - ka cilvēki, kas tā izteicās, acīmredzot nevar iedomāties, ka studentiem pašiem var būt viedoklis. Sava motivācija cīnīties. Ka students Armands Leimanis pats nostājas pret pasniedzēju Rihardu Kūli. 

Ko jūs varējāt atņemt citiem pasniedzējiem - par ko bija tā jāuztraucas? 

Kad sākās plaģiāta skandāls, daži kolēģi nolēma, ka grēkāzis ir Šķilters un no viņa jātiek vaļā. 

Jūs minējāt, ka grūti jums bija strādāt jau līdz tam. 

Ir Latvijā filozofijas vide, kas nodarbojas ar specifisku izpratni par fenomenoloģiju, 20.gadsmita franču filozofiju. Mans viedoklis neiekļāvās. 

Ir epizodes, kas man liek aizdomāties. Ja jau galvenais Latvijas filozofijas strāvojums ir fenomenoloģija, kāpēc pirms kāda laika manis organizētajā simpozijā, kur piedalījās, iespējams, izcilākais Amerikas Savienoto Valstu fenomenologs Dagfins Fēlesdāls, formālontologs britu Akadēmijas loceklis Pīters Saimonss un citi augsta līmeņa pētnieki no visas pasaules, nepiedalījās neviens no Latvijas fenomenologiem? Tad ir jautājums: ko Latvijas fenomenologi dara? Skolas ir dažādas, un tomēr. 

Ko viņi dara, jūsuprāt? 

Godīgi sakot, es nesaprotu. Vai gadījumā nav tā, ka filozofija Latvijā nav novērtējama? Ikviens, kurš vēlas to izvērtēt, tiek asi kritizēts. 

To varētu izvērtēt starptautiski atzīti citu valstu eksperti. 

Man liekas, Latvijas filozofi nav gatavi diskusijai. Esmu ļoti skeptisks. Šī vide ir noslēgta. Komfortabla tiem, kuri atrodas iekšpusē. Kāpēc tai būtu vajadzīgs neatkarīgu ekspertu viedoklis? 

Vēlēšanās dzīvot katlā, un lai vāku nerauj nost? 

Es baidos, vai tad, ja tas katls pazustu, nepazustu arī viss, ko mēs saprotam ar jēdzienu «Latvijas filozofija». 

Kāpēc jūs neveidojat alternatīvu filozofijas vidi? 

Es nevēlos veidot formālas struktūras. Vēlos strādāt. Mani ārkārtīgi maz interesē konjunktūras intrigas. Nauda un vara arī ne. 

Domājot par nākotni, es vēlētos Latvijā izveidot Kognitīvo zinātņu programmu. Tas ir mērķis, ko, es ceru, gada laikā man izdosies realizēt. Tur varētu būt datorzinātņu, psiholoģijas piesaiste. 

Vai kolēģi no Filozofijas fakultātes jūs uz ielas sveicina? 

Kā kuru reizi. Tas, kas mani pārsteidz - viedokļi var būt dažādi, es varu doties darba meklējumos citās izglītības institūcijās, taču savstarpēju elementāru cieņu un toleranci iespējams saglabāt. 

Mani šokēja profesora Šuvajeva ievadruna maģistra darbu aizstāvēšanā Filozofijas fakultātē. Vienkāršoti atstāstot, viņš teica - neraugoties uz pretekli un viņa līdzskrējējiem, viss, kas turpmāk notiks fakultātē, būs kaut kas tīrs un labs. Nezinu, kuru tieši profesors Šuvajevs domāja, sakot - preteklis, bet... 

Varbūt profesors Šuvajevs raksta lugu. 

Varbūt, bet man, nodarbojoties filozofijā un loģikā ar kopu teoriju, ir tendence saprast, kuras kopas apakškopā esmu. Un, ja to publiski saka ētikas profesors, tad ir, par ko padomāt. 

Ar kādām sajūtām dosities pie saviem studentiem Sociālo zinātņu fakultātē? 

Man liekas, problemātisks ir nošķīrums: humanitārās, sociālās un eksaktās zinātnes. Mēs dzīvojam laikā, kad nozaru robežas saplūst. Potenciālajiem studentiem gribu teikt: viņiem laimējies dzīvot akadēmiskās izaugsmes brīdī - ir iespēja dzīvot starpdisciplinārā studiju vidē. Fascinējošs laiks! Es nerunāju par bakalaura izglītību, tā ir salīdzinoši «saspiesta» jebkurā jomā. Bet maģistru vidē mēs redzam, cik lieliski sabalsojas dažādas zinātnes. Varbūt pēc desmit gadiem vispār nebūs tādas zinātņu robežas, kādas tās tagad saprotam. Tas ir brīnišķīgākais XXI gadsimtā. 

Kādu jūs redzat Latvijas augstākās izglītības sistēmas nākotni? 

Latvijas demogrāfiskā situācija ir tāda, ka augstskolu skaits turpmākajos gados pamatīgi saruks. Kaut vai no tirgus viedokļa. Mums jāveido mācību programmas angļu valodā. 

Ja man jautātu, kā Latvijā izdzīvot akadēmiskajai, pētnieciskajai videi, es teiktu ir trīs parametri. Izcilība akadēmiskajā [pasniedzēja] darbā. Pētnieciskā izcilība. Un starptautisko projektu, kontaktu piesaiste. Ja mēs akadēmisko un zinātnisko personālu veidotu pēc šādiem principiem, ātri vien atsijātu tos, bez kuriem reāli Latvija var iztikt. 

Vai ir kritēriji un sistēma, lai izvērtētu? 

Nav tik traki. Piemēram, viens no kritērijiem akadēmiskajai izcilībai varētu būt studentu anketēšana. Pētniecībā - starptautiski recenzētas publikācijas, konferences. Tie ir konkrēti izmērāmi lielumi. 

Ja mēs pievērsim acis uz šiem kritērijiem, nodokļu maksātāju muguras vēl ilgi būs spiestas nest un finansēt viduvējības. Akadēmiskā un zinātnes vide Latvijā grims. 

Kas jūs pašu motivē likt augstu latiņu? 

Es ļoti mīlu savu darbu. Nezinu, vai esmu labs piemērs, jo mani neinteresē zinātnes konjunktūra. Tajā pašā laikā man sniedz gandarījumu tas, ka esmu Rietumu zinātnes apritē, ka manu darbu novērtē. Speciālistu vidū Kognitīvo zinātņu un semantikas centra (to vada Jurģis Šķilters - red.) rīkotajiem simpozijiem ir laba slava: zinātnieki katru gadu brauc uz Amsterdamas kolokviju, uz Helsinku konferenci, un tad uz Rīgas konferenci. Ko es varu teikt - es esmu laimīgs.

Jurģis Šķilters 

Dzimis 1976. gadā Valmierā 

Filozofijas bakalaura grādu ieguvis LU Filozofijas nodaļā 

Deviņdesmito gadu otrajā pusē studējis Vācijā - Maincas un Greisfaldes universitātē 

Vācijā studējis arī Austrumeiropas vēsturi un grāmatzinātni

2004. gadā Maincā ieguvis filozofijas doktora grādu 

2005.gadā Latvijas Universitātē nodibinājis Kognitīvo zinātņu un semantikas centru 

No 2004. līdz 2010.gadam Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes pasniedzējs 

No 2010.gada jaunā  mācību gada Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes docents un vadošais pētnieks 

Daudzu starptautiski atzītu filozofijas, kognitīvo zinātņu un semantikas izdevumu rakstu, ka arī grāmatu autors