Valodas loģika
"Grāmata domāta lasītājiem, kurus interesē plašāks skatījums uz tradicionālo loģikas problemātiku. Tā īpaši noderīga kultūras zinātņu un filozofijas studentiem, kuru galvenais, varbūt pat vienīgais pētnieciskais instruments ir valoda."(cover)
"Zinātne ir noteikts komunikācijas veids noteiktā, noslēgtā komunikācijas kopībā. Piederību pie komunikācijas kopības nosaka valodas lietojums, kuru savukārt - normatīvu kārtulu ievērošana. Šīs valodas lietojuma normas zinātnē ir zinātniskās argumentācijas normas, zinātniskās skaidrojuma normas un zinātniskās saprašanas normas. Turklāt visas šīs normas ir vienotas, tās balstās uz vienotu pamatprincipu - zinātniskās komunikācijas pamatprincipu, kurš ir gan zinātniskās argumentācijas, gan zinātniskā skaidrojuma, gan zinātniskas saprašanas pamatprincips. Šis princips nav nekas cits kā regulējoša ideja par to, ka valoda ir jālieto tādā veidā, lai principā būtu iespējama saprašanās starp cilvēkiem. Zinātne kā komunikācijas kopība ir interpretācijas kopība, un šo interpretācijas kopību veidojošie noteikumi ir veselums, uz kuru mēs vara balstīt savas konkrētās interpretācijas un līdz ar to garantēt to intersubjektivitāti un zinātniskumu*." (395.lpp.)
*) Sal.: Apel, Karl-Otto, Szientismus oder transzendentale Hermeneutik?
"Taču pašsaprotamais ne vienmēr ir pareizais, un bieži vien tieši tās zinātnes teorijas, par kurām šķietami valda paradigmatisks konsenss, slēpj nepietiekami pamatotu pieņēmumus."(397.lpp.)
Saistībā ar argumentu analīzes terminoloģiju, Apsalons lieto "loģiski korekts" kā "loģiski pareizs" arguments, "drošs" ir arī viņam "drošs arguments".