Stāsts par Ēriku
Ir rīti, kad tu pamosties ar senām atmiņām par bērnību. Tās atnāk tik pat pārsteidzoši un izbrīnu raisoši, kā tālā zemē nejauši satikts paziņa. Man šodien bija tieši šāds rīts. Atcerējos Ēriku - draugu, ar kuru gāju kopā bērnudārzā, vēlāk arī vienā klasē skolā. Tā droši vien mūsu gaitas būtu turpinājušās joprojām, ja vien viņš nebūtu sācis palikt uz otru gadu, bet es - nepārietu uz citu skolu. Mēs vairs nedraudzējamies.
Ēriks bija nedaudz drukns zēns, vienmēr nošļurkušās drēbēs, toties skaitījās "visstiprākais". Mums bija gan kopīgais, gan atšķirīgais. Viņš ģimenē bija jaunākais - ceturtais bērns ģimenē. Es savukārt bērnudārza laikā baudīju narcistisko "pirmais mazbērns" stāvokli. Toties mūs vienoja vecāki, kas abiem bija, tā saucamā, proletariāta pārstāvji - no tā izrietošā sadzīves un ikdienas vērtības un horizonts. Viņš lepojās ar tēvu, kas strādāja lidostā un laboja lielās lidmašīnas, bet divus centnerus smagā mamma vienalga bija vislabākā mamma pasaulē. Viņa nebija resna, vismaz tāda noteikti nebija bijusi jaunībā, apvēlusies tikai pēc Ērika piedzimšanas. Es savukārt nācu no bibliotekāres un šofera ģimenes.
Šorīt atcerējos Ēriku dēļ dziesmas, kas sāka skanēt dziļi atmiņā, taču it kā kāds no klusu skanoša radio to grieztu arvien skaļāk un skaļāk, līdz no nemanāmā pārvērtās par pamanāmo. Tā bija dziesma, kuru Ēriks dungoja bērnudzārzā. Tādas dziesmas, kurām viņš savā bērna vecumā zināja no galvas gan vārdus, gan melodijas, bija daudzas. Tāpēc arī es iemācījos dažu dziesmu vārdus, iegaumēju melodijas. Šorīt manī skanēja šī dziesma (klausīties šeit).
Viņš zināja arī citas dziesmas, piemēram, šo, kuru mēs parasti dungojām, kad redzējām jauno dziedāšanas skolotāju, kurai vienmēr kāds gribēja peikt par otru - Jāni, Pēteri, Kārli vai velns viņš zin' kuru -, ka tas ir viņā iemīlējies. Laikam jau dēļ līdzības ar dziedātāju, mūsu mazo puiki galvās rosijās pavasarīgas noskaņas pret nule kā nobriedušajām jaunavīgi gaisīgajām bērnudārza audzinātājām. Nez, ko to cilvēki dara šodien!?