Dzīvnieks tevī jeb ko iesākt ar homo homini lupus est?
Dzīvnieciskais cilvēkā, "dzīvnieka daba cilvēkā" (piemēram, instinkti), vienmēr ir tikusi vērtēta kā kaut kas negatīvs, taču paši dzīvnieki ir saudzējami un azsargājami. Vai te nav paradokss? (Es te nedomāju, ka pats "dzīvnieka" un "dzīvnieciskais" ir kultūras "konstrukts").
Dzīvnieku pasaule, līdzīgi kā "daba", ir nereti kalpojusi kā arguments cilvēciskās dabas regulēšanai. Piemēram, kāpēc homoseksuālisms ir vai nav kaut kas "atļaujams", "nosodāms" u.tml. "Jo pat dzīvnieki neko tādu nedara" vai arī "pat dzīvnieki pasaulē tas ir novērojams".
Dzīvnieku pasaule, līdzīgi kā "daba", ir nereti kalpojusi kā arguments cilvēciskās dabas regulēšanai. Piemēram, kāpēc homoseksuālisms ir vai nav kaut kas "atļaujams", "nosodāms" u.tml. "Jo pat dzīvnieki neko tādu nedara" vai arī "pat dzīvnieki pasaulē tas ir novērojams".