Solaris

Vakar TV ekrānos bija īsts filosofisko refleksiju kaleidoskops - iesākumā 100 gramos kultūras Hermanis stīvējās par to, kas ir kas nav teātris, režisors, kāpēc Garā dzīve ir pieprasīta ārvalstīs, bet citas izrādes - nē, un kas notiks, ja stāstījuma forma kā JRT izrādes forma reiz zaudēs aktualitāti (pieprasījumu). Jāatzīst, ka vairāk iznāca, ka viņš neatbildēja uz jautājumiem nekā atbildēja. Brīžiem fascinē, kā Latvijas sabiedrība ar atplestu muti klausās izcilu savas jomas mākslinieku viedokli par sfērām, kurās nu viņi nebūt nav nekādi profesionāļi, piemēram, par politiku, ekonomiku. (Kā visi priecājās par Hermaņa "Spēlmaņu nakts" runu!!! Nu, ok, pateica Zatlera klātbūtnē to, ko citi neteiku.) It kā tavs mākslas profesionāļa mandāts (ir mums lērums tādu dzejnieku, gleznotāju, aktieru, komponistu, ir arī no citām sfērām, piemēram, sportisti utt.) dotu tev kādas īpašas zināšanas arī par citām jomām. Nu, varbūt, varbūt.
Tā bija vien tāda iesildīšanās pirms saldā ēdiena. Sekoja 100.pants: Kaktiņš vs Kūle par aizvadīto gadu. Kādu laiku nebiju dzirdēji profesori, un jāsaka, spriežot pēc secinājumiem un argumentācijas, Kaktiņš drīzāk atbilstu filosofa statusam, nekā profesore, kas mēdza izteikties apmēram šādi: "Man patīk šī tauta..." un kopumā nepateica neko vairāk, kā var izlasīt jebkurā avīzē. Žēl.
Tālāk sekoja "Kas notiek Latvijā?" gada citātu apkopojums, kur vīdēja gan Šuvajevs - katrs balstiesīgais ir līdzatbildīgs par notiekošo valstī, gan Rozenvalds - mēs neesam stulbāki par spāņiem un tēvzemes vārdā pat oponentiem-politiķiem būtu savstarpēji jāvienojas.
Nu, tā... Tad nu kolektīvi skaitīsim laiku un atskatīsimies uz dzīvi kamēr vēl dzīvi, jo pēc tam jau mūsu vietā to neviens cits nedarīs...