nāk un iet gadi. Es tagad uz tām klasesbiedru domām, izteikām uz papīra, raugos ar ārkārtīgu mīļumu un smaidu sejā. Patiesībā jau baisīgi pofig, ko tie citi domā. Tie kuru domas toreiz likās it kā svarīgas beigās izrādījās tukšas vērtības ;)

(Reply to this) (Thread)

nu, tās vecās vēstules jau ir ko vērtas.kādreiz ielikšu te šo to no 2ās klases.ir ir.

bet ŠIS!es vēl arvien domāju, kā man pret to attiekties-pagriezt muguru un teikt-pofig, ko viņš par mani domā, gan jau kādreiz pata redzēs kā ir patiesībā;vai arī-iet un ar izmisušu skatienu un asarām acīs jautāt-kāpēc, kāpēc-pazemoties vienvārdsakot.es domāju nedarīšu ne vienu, ne otru.vienkārši tagad ir iemesls, lai ar viņu parunātos.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

parunāties... Tas mūsdienās ir moderni :) Es toreiz uzliku vienkārši "ai, pašol, Ti!" Bet vispār es tā pārsvarā daru... A, tā nav labi! Labāk parunāties ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

viena no izejām no konflikta-aiziet.bet tagad...kā tur bija.labāk nožēlot to, kas izdarīts.tāpec labāk mēģināšu parunāties, ja nemēģināšu, netikšu no domām par to vaļā.jopcik.sirdsapziņa.kādā sakarā sirdsapziņa?kas to lai zina.laikam pārāk to cilvēku cienu, lai viņam būtu tādas domas par mani.ja tās vispār ir domas.

(Reply to this) (Parent)