1. klasē pirmo nedēļu vai divas uz ēdnīcu mūs veda audzinātāja, kas, starp citu, bija kristīgās ētikas pasniedzēja un, lai gan kristīgā ētika pienācās tikai 7. klasē, mēs bijām tie īpaši, kas jau no 6 vai 7 gadu vecuma reizi nedēļā varēja skaitīt tēvreizi, klausīties kādu stāstu un mājāsdarbā šo stāstu uzzīmēt (tas bija labākais mājasdarbs no visiem). man bija licies, ka tas un neregulārās baznīcas vizītes ar ģimeni lieldienās uz mani nekādu iespaidu nav atstājušas, bet tā laikam nebija taisnība, jo ar oskaru pirmo reizi dzīvē sastrīdējāmies par to, kāpēc viņam tualetē stāv desmitiem bībeļu un vai tas nenozīmē, ka viņš neciena dievu (tieši to tas nozīmēja).
jebkur citur pirmo mēnesi pa lielo skolu baidījāmies vazāties, jo bijām vismazākie un vienīgie (tikai b jeb mūzikas novirziena klases bija lielajā skolā; a, c un d klases līdz pat piektajai klasei uzturējās mazājā skolā 5 minūšu attālumā, kur pēcāk gāju pie logopēda). tiktikko no bērnudārza, vairāku tūktošu lielāku bērnu ielenkumā. taču bibliotēka bija pavisam netālu no mūsu klases un tur es gāju pēc stundām, kad bija jāgaida klavieres. bibliotekāre bija jauka (līdz viņu nenomainīja atslēgu tantes dzidras meita, kas bija arī sporta skolotāja un izskatījās nelaipna un nepievilcīga) un mēs draudzējāmies, viņa man rādīja plauktus un grāmatas, kas man varētu patikt un interesēt. interesēja arī, jo cartoon network vēl nebija pieslēgts un vienīgie bērnu raidījumi bija 2 multeņu sērijas pa LNT 16.00 (vienreiz, dejojot līdzi superņindzjas čiripaškas tēmai un taisot karatē spērienu garajos, šaurajos svārkos (ko man nekur neļāva vilkt, jo bērni tādus nevalkāja) nokritu un ļoti sasitu asteskaulu).
un tad vienu dienu es atradu grāmatu, kas saucās "bretaņas stāsti" un gribēju ņemt uz mājām, bet bibliotekāre teica, ka tas ir lielākiem bērniem un man būs kāds gads jāpagaida, lai drīkstētu to lasīt. nākamajā pēcpusdienā es to grāmatu no bibliotēkas nozagu un mājās aizgūtnēm lasīju: tie bija franču šausmu stāsti un teikas par to, kā maiznieks iecep kaimiņu pīrāgos vai spokiem kādā pilī, noteikti ne traumējošakās par grimmu pasakām. ar vilšanos grāmatu paklusām atgriezu un pēc pāris gadiem vēlreiz pārlasīju, lai pārliecinātos par to, ka manas atmiņas mani nevīla - tā grāmata tiešām nebija nekas īpašs.
jebkur citur pirmo mēnesi pa lielo skolu baidījāmies vazāties, jo bijām vismazākie un vienīgie (tikai b jeb mūzikas novirziena klases bija lielajā skolā; a, c un d klases līdz pat piektajai klasei uzturējās mazājā skolā 5 minūšu attālumā, kur pēcāk gāju pie logopēda). tiktikko no bērnudārza, vairāku tūktošu lielāku bērnu ielenkumā. taču bibliotēka bija pavisam netālu no mūsu klases un tur es gāju pēc stundām, kad bija jāgaida klavieres. bibliotekāre bija jauka (līdz viņu nenomainīja atslēgu tantes dzidras meita, kas bija arī sporta skolotāja un izskatījās nelaipna un nepievilcīga) un mēs draudzējāmies, viņa man rādīja plauktus un grāmatas, kas man varētu patikt un interesēt. interesēja arī, jo cartoon network vēl nebija pieslēgts un vienīgie bērnu raidījumi bija 2 multeņu sērijas pa LNT 16.00 (vienreiz, dejojot līdzi superņindzjas čiripaškas tēmai un taisot karatē spērienu garajos, šaurajos svārkos (ko man nekur neļāva vilkt, jo bērni tādus nevalkāja) nokritu un ļoti sasitu asteskaulu).
un tad vienu dienu es atradu grāmatu, kas saucās "bretaņas stāsti" un gribēju ņemt uz mājām, bet bibliotekāre teica, ka tas ir lielākiem bērniem un man būs kāds gads jāpagaida, lai drīkstētu to lasīt. nākamajā pēcpusdienā es to grāmatu no bibliotēkas nozagu un mājās aizgūtnēm lasīju: tie bija franču šausmu stāsti un teikas par to, kā maiznieks iecep kaimiņu pīrāgos vai spokiem kādā pilī, noteikti ne traumējošakās par grimmu pasakām. ar vilšanos grāmatu paklusām atgriezu un pēc pāris gadiem vēlreiz pārlasīju, lai pārliecinātos par to, ka manas atmiņas mani nevīla - tā grāmata tiešām nebija nekas īpašs.
(͡° ͜ʖ ͡°)