es pēdējā laikā sapnī regulāri esmu kādā augstā un nedrošā vietā, turklāt vējā tā ļoti lokās (kas līdzīgs skatu tornim, tikai daudz, daudz šaurāks). esmu sakurījusies, tā, kā dzīvē, man liekas, nemaz nevar sakurīties, jo paranoja ir visaptveroša un pilnīga. man ne tikai ir bail no nokrišanas, bet arī no lejā kāpšanas. taču no nokrišanas ir tik ļoti bail, ka ir jārīkojas un jākāpj lejā, ko es daru. reizēm es jau vienā mirklī esmu galā un priecīga, ka viss tik ātri pagājis, reizēm beigu nav. ļoti kaitinoši.
(͡° ͜ʖ ͡°)