jau no sestdienas dzīvojam daļēji veterinārajā klīnikā (glāze puspilna ar to, ka viņi vismaz blakus durvīs), jo mūsu mazajam lielajam trakajam kaķim bija problēmas, ar, atvainojiet, čuri (jā, jā, ir tāds vārds). vakardien viņu, lai ielaistu šprici pēc divām ketamīna devām turēja divi pieauguši vīrieši, viens no tiem azbesta cimdos, un māsiņa un tikai tā viņu bija iespējams sašpricēt. bezdievīgi skaistais dakteris aizvakar, kad šķita, ka atvadāmies, teica, ka cer, ka kosmosam viss būs labi un ka viņš negribētu mūs vairs redzēt, un viņš pat necentās izlikties, ka tas ir joks. otrs dakteris, visgalvenākais, vājprātīgo naudas daudzumu, kas jāmaksā, bez ceremonijām piedāvāja maksāt skaidrā un tā, lai nodokļos netiek izšķērdēts nekas.