ar tomiņu pavadījām jauku atvadu sestdienu no roterdamas - vēlreiz bijām lindberga izstādē, lai pirktu un parakstītu grāmatu, bet rinda bija pārāk gara un grāmata pārāk smaga. toties laukā bija tāds pavasaris, kāds ir tikai pavasarī un kādu, droši vien, neredzēšu vēl pāris mēnešus, vīnu dzērām āra kafenē. vēl mēs bijām uz filmu festivālu un redzējām diezgan jauku un diezgan garlaicīgu kolumbiešu (?) filmu. kad visi tādi drausmīgi kultūrbagātināti ieradāmies mājās, tur mūs sagaidīja divi ištvani no ungārijas un ar kokaīnu nobērts galds. viens no viņiem mani izklaidēja ar stāstu par savu pirmo mīlestību, kas izrādījās pa kluso sākusi pornoaktrises karjeru un sakrājusi pilnu atviktni ar naudu.

ko es jums nebiju pastāstījusi un kas ir visdebilākā lieta, ko esmu redzējusi ne tikai šeit, bet, gribētos teikt, ka dzīvē. netālu no mājām mums ir lielveikals, kurā iekļūt un izkļūt var vai nu pa pakāpieniem vai uzbrauktuvi. lai nokļūtu ar iepirkumu ratiņiem līdz mašīnai vai, piemēram, ar bērnu ratiņiem iekļūtu veikalā, ir jāizmanto šī uzbrauktuve. taču labākais ir tas, ka uzbrauktuvi norobežo metāla stabi, kas atrodas tik cieši viens pie otra, ka ar minētajiem verķiem tiem cauri netikt. šī problēma tek risināta - viens no metāla stabiem ir atslēdzams un noņemams. ar to nodarbojas zēns, kuram ir ar atslēgu jāskrien laukā katru reizi, kad tiek nospiesta pie staba esošā zvanu poga. vienīgais mūsu minējums par to, kāpēc tie sūdi tur ir - lai neviens nezagtu ratiņus. nekur citur gan tādu ietaisi redzējuši neesam, toties katru reizi, kad ejam uz bodi, redzam zēnu skrienam laukā, lai miljono reizi dienā atslēgtu un atkal pieslēgtu metāla stabu.