domāju par empātiju, nu, jau sen vispār sāku aptvert, ka kkas nav čotka, jo visu bērnību man teica, kāds mīļš bērns es esmu, ne tikai viņiem mīļš, bet pret citiem mīļš
bet tad bija vieni pieci no rīta, kad pie manis jau n-to reizi ieradās draudzene pālī&histērijā un es centos runāt ar viņu, un tad, drausmīgākajā brīdi, kad viņa sakumpusi uz galda, kārnajiem elkoņiem trīcot, raudāja balsī, es piecēlos un teicu, ka, vai nu lai saņemas vai iet saņemties, viņa, vēl drausmīgāk raudādama un durvis cērtot, protams, aizgāja. pie manis tonakt pirmo reizi palika džeks, kam jau sen tur bija jābūt, un tas viss notika viņa acu priekšā, tā ka turpmākās stundas pavadīju, taisnodamās viņam un sev.
otrā reize ar mani notika pirms nedēļas - osis bija sliktākajā punktā, kādā esmu viņu redzējusi, un, par spīti tam, ka vēl tiktikko jutos ļoti līdzīgi, vienā brīdī arī viņam pateicu, lai saņemas, un te nu ir tas dubultais standarts, kurā ne tikai viņš nekad man tā nepateiktu, bet, pat, ja pateiktu, es iedomājos, kādu elli es viņam uzburtu par empātijas trūkumu. skaidrs, ka jāsaņemas bija man un es to arī izdarīju, un viss ir daudz labāk, bet nu, bļe, kas tā dara.