pie tiltiņa, kas norobežo šedamas "vecpilsētu" (kas, protams, nav īsta, jo kara laikā viss vai gandrīz viss tika nopostīts), pamanīju dāmu, kuras stājā paudās kaut kas nelabu vēstošs un dziļi nelaimīgs. tādi šeit cilvēki neizskatās, tāpēc palūkojos ciešāk, lai saprastu, vai viņai nav slikti vai tas vienkārši ir oflains (nevienu narkomānu, dzērāju vai bomzi arī vēl neesmu redzējusi, vismaz tādu, par kuru tas būtu skaidri noprotams). neizskatījās ne pēc viena, ne otra, tā nu turpināju ceļu. atpakaļ nākot, jau ap stūri dzirdēju troksni, un pēc mirkļa man bija iespēja ieraudzīt, kā vīrietis oranžā krekliņā rāpjas laukā no kanāla ūdens un vēl viens vīrietis tur to pašu sievieti, tikai nu jau pilnīgi slapju, bet kaut kādas kundzītes zvana policijai. tajā brīdī es nedaudz sadusmojos uz pašnāvniecisko sievieti, jo viņa bija sabojājusi vakaru garāmgājējiem, nedaudz uz sevi, jo iepriekš, tāpat, kā jebkurš, biju pagājusi garām, un nedaudz arī uz vīrieti, kam nu būs "ziemassvētku brīnuma" stāsts, jo, bļin, kāpēc gan kāds nedrīkst nomirt, ja vēlas?