pēdējo pusotru mēnesi es atkal jūtos kā 6. klasē, kad man bija pieslēgums, bet numura noteicējs vecākiem šķita lieka greznība - vasaras sākumā kkc, sniedzot cauri cauri sētai pētersonam aliņu, mans mobilais tālrunis piedzīvoja liktenīgu kritienu, kā rezultātā es vairs redzu tikai pusi ekrāna, līdz ar to nezinu, kas man zvana. katrs zvans man ir pārsteigums un piedzīvojums, un tagad arī uz zvaniem es atbildu daudz biežāk, jo var jau būt, ka kas svarīgs. secinājums, ko esmu izdarījusi - nekad nekas nav svarīgs.