vakar bija baigi nopietnā sapulce, mājās ierados sagruzījusies un bēdīga, jo šis ir best darbuks, kāds manā sūda dzīvītē ir bijis. negribēju nevienu redzēt, bet beigās tomēr atnāca slons ar visīti un gandžu un tad jau, protams, sāka likties, ka viss ok.
šorīt pamodos atkal bēdīga, bišķiņ paraudāju par darbu un to, kā pietrūkst oskara un speciāli nokavēju darbu, moš es kaut kā neapzināti mēģinu panākt, lai mani atlaiž, jo nejūtos pelnījusi. trijos man ir intervija ar supersvarīgu biznesa dāmu, kurai ir saloni 55 valstīs, arī par to esmu samīzusies. moš jāpārstāj vienkārši mīzt.