pēdējā laikā man rādās slikti sapņi. ne jau tādi ar milzu dabas katastrofām vai mūžīgām un dziļām ciešanām, nē, tik traki nē, es sapņoju mēreni nelāgus sapņus, toties gandrīz katru nakti. lūk, un lai kā es necienītu cilvēkus, kas pieraksta savus sapņus un vēl uzskata, ka kādam tas interesē, šo es pierakstīšu, jo motīvs atkārtojas jau kādu laiku. tas nav arguments, bet izklausās kā tāds.
es dzīvoju pārdaugavā, ir 20. gadsimta 20. gadi un lidinos apkārt brīnišķīgā čarlstona kleitā. daļēji it kā piederu pie tai līdzīgas burvju sabiedrības, kāda aprakstīta harijā poterā, tikai patiesībā nekādas sabiedrības tomēr nav un es esmu vienīgā, kas tā var. zinu arī, ka varu diezgan droši lidināties apkārt gaišā dienas laikā, jo neviens jau tā pa īstam nemaz neskatās. pārdaugava kā jau pārdaugava, es dzīvoju koka mājā ar pelēku jumtu un apkārt tiek celtas milzīgas daudzstāvu mājas, dažām ir tik daudz stāvu, ka jau sākas mākoņi, bet māja vēl nebeidzas, atceros savu neizpratni gan par celtniecības neticami straujo attīstību, gan arī par to, kurš gan tur dzīvos, vārdu sakot, noskaņa līdzīga tai, kāda pārņem, skatoties doķenes par ziemeļkoreju. galvenais šajā stāstā ir mans mīļākais, pie kā lidoju, īsti nesaprotu, kas tur notiek, bet nekas labs tas nav, un es viņu kaut kā apmānu, man liekas, ka mums ir bēbis, ko es savācu un aizlaižos. nepatīkamā daļa sākas, kad bezgalīgi lidinos un meklēju savu māju, bet neatrodu, ir jau tumšs un auksts, un es vairs nevaru palidot, un ir ļoti, ļoti bēdīgi, koki ir ļoti gari, tāpat arī debesskrāpji. lidoju es ļoti ātri, tāpēc visu laiku ir bail, bet lēni laikam palidot nemaz nevar. ir pagājusi mūžība šādas lidināsanās un stāsts turpinās pēc divām dekādēm, kad esmu kļuvusi par pavītušu lidmašīnas stjuarti, reisā ir arī mans nu jau lielais un skaistais dēls, un, kā izrādās, arī mūžīgā pagātnes ēna - mīļākais. kāda no stjuartēm man paziņo, ka viņš man dēlu plāno atņemt, atkal esmu ilgi bēdīga. te arī sapnis beidzas, jo pamostos dēļ lielā bēdīguma.