es šad un tad domāju par naudu un par jaunību. skaidrs, ka arī tagad straglojam un nemaz ne tik reti+parādi, bet pa lielam nav, par ko sūdzēties un man tas liekas interesanti.
es atceros, kā vēl pirms pāris gadiem vajadzēja izdomāt, vai tajā dienā ēdīšu vai nopirkšu mazo marļiku un patiesībā jau tas ilga gadus desmit. atceros, kad pirmo reizi uzzināju par asos, man bija tāda kolēģe ar vīru, bērnu un māju, bet vēl diezgan jauna, sakarīga un ar tetovējumiem, nu, un vispār hot. vārdu sakot, viņa mani iepazīstināja ar asos un es atceros, kā toreiz sapņoju, ka kādu dienu varēšu kaut ko pasūtīt un cik exciting tas būs. man liekas, ka man pat vēl varbūt ir ieraksts par sapņiem, ko piepildīšu, pārvācoties uz rīgu - tad es gremdējos pārdomās par to, kā, ienākot pirmajai naudai no mana max shady darbuka, nopirkšu gramu narkotiku un viskija pudeli un tusēšu savā ķengaraga pēdējās pieturas dzīvoklī ar paklāju uz sienas. tas tā arī nepiepildījās, jo bija relatīvi foršākas vietas, kur tusēt. pirmais lancome tonālais, ko nopirku par glastonberijā nopelnīto naudu un apmīļoju reizes desmit, turklāt man vispār nešķita, ka kādreiz būs vai varētu būt citādāk. es lielākoties jūtos kā cilvēks. tas ir, kad nemokos ar sirdsapziņu par to, ka mēneša beigās nav naudas tāpēc, ka sākumā bija 2x dienā jāsūta wolts, bet tas jau, kā teiktu vecāmamma, ir disciplīnas jautājums.