man vienmēr šķitis, ka pusaudži ir visnejaukākie, tad uz divdesmit kļūst sakarīgāki un līdz kādiem 40/50 ir diezgan normāli, līdz daļa sāk justies svarīgi tikai tāpēc, ka tik ilgi ir izvilkuši, un tad ap septiņdesmit jau vispār ne par ko nav vairs pārliecināmi (gan jau, ka arī ar mani tā būs). izņemot patīkamos pārsteigumus, kad klases žuļiki kļūst par skolotājiem un ugunsdzēsējiem, nāk arī tāda kā vilšanās - tās, kas bijušas pirmrindnieces un sūdzambībeles pamatskolā, joprojām ir paštaisnas kuņas un tie, kam vienmēr sirdī šķitis, ka tieši viņi ir gaismas nesēji un zina PATIESĪBU, joprojām tā liekas, tikai nu jau ar citu uzrāvienu un agresiju.