kad es kļuvu tik īgna un piekasīga? un stulbākais, ka ar prātu jau saprotu, ka pašai vien grūtāk (par citiem nerunājot, kas osim reizēm ir jāklausās), bet neizbēgami gribās visus pāraudzināt, vai tad nu šim tīneidžeru sindromam vai, varbūt omammu, nebūtu jābūt garām, vai tad pašai sirds kā dimanta oliņa? nekā, bet padirst tāpat gribās
(͡° ͜ʖ ͡°)