ceturtdienas vakarā mēs gājām uz poļu nočņiku ielas galā, kas izceļas ar to, ka neko svaigu nepārdod vispār, taču neticamā izvēlē ir pieejamas dažādas burkas un konservi ar ļoti aizdomīgu saturu. pēc nepilnām desmit minūtēm, oša čīkstēšanas un manas čīkstēšanas, nolēmām par labu pelmeņiem, pildītiem ar kartupeļiem, sieru un kaut ko vēl. protams, ka atnākot mājās, osis uzlika vārīties tos sūdus, uztina džointu un laimīgi aizmirsa par to, ka mums tas būs jāēd, kā rezultātā viss pelmeņu saturs bija izgaisis un mēs tikām pie pilna katliņa ar vārītu mīklu. tā kā tajā vakarā mēs nedaudz iedzērām arī šņabi, es jutos gana drosmīga, lai teiktu, ka "tikšu galā". ledusskapī nebija pilnīgi nekā, izņemot saldo krējumu un saulē kaltētus tomātus (jā, stāsts par to, ka "izņemam no ledusskapja lasi" ir patiess), sacepu vēl sīpolu ar burkānu un tajā vakarā šķita, ka, nu, nekāda medusmaize nav, bet apēst var. nākamajā rītā, tīrot atlikušo pannas saturu misenē, gandrīz apvēmos. tagad mēs jau otro dienu pārtiekam tikai no augļiem.

turpinot par ēdienu: mandeļu šokolādes pienam uz pakas uzzīmēts, kā no mandeles līst piens un no šokolādes līst šokolāde, un tas viss samaisās kopā milzīgā piena ezerā. nesen, sēdēju pie galda, dzēru no pakas, skatījos uz zīmējumu un domāju, ka šis ir vienīgais ēdiens, kas garšo tikpat brīnišķīgi, cik attēlots nereālajā zīmējumā uz pakas - tad tikai iedomājieties, cik lieliski tas ir