vakar, braucot mājās, mani pirmo reizi šovasar pārņēma skumjas par to, ka kāda vieta jāpamet, ziniet, līdzīgi tai sajūtai pēc lieliska ārzemju ceļojuma, kad jāatgriežas realitātē. pārējie runāja par to, ka ilgāk par vēl vienu dienu tā nevarētu, man likās, kādas muļķības?! es varētu vēl gadiem cauru dienu gulēt klusumā pie jūras, lasīt un skaitīt laiku tikai pēc izlasīto lappušu skaita, ēst lielisku ēdienu vai neēst vispār, jo negribas jau, vienpadsmitos no rīta dzert prosecco un divpadsmitos uzpīpēt.
jau otro reizi šovasar esmu apdegusi, bet šoreiz tās ir stratēģiski nozīmīgākas vietas - ciskas, dibens un mugura, kas nozīmē, ka nevaru gulēt, sēdēt vai staigāt.

p.s. runājot par pozitivusu (jo nerunāt laikam nedrīkst), man nav īsti skaidra lieta ar vārtīšanos dubļos. es glāstonberijā neredzēju nevienu cilvēku, kurš tā uzvestos, ja tā padomā, es redzēju, ka cilvēki hc dzēra, bet neredzēju nevienu, kas kautos vai neprātīgi ārdītos. norāvušies?

gāju uz darbu, pretī man nāca puisis basketbola kreklā un skūtu galvu, nokraukājās, nospļāvās un uz pleca viņam sēdēja mazs, mazs kaķītis