nu, kā man iet ar to rehabilitācijas nedēļu

vakar ierados no ESPAs sārtiem vaigiem un high on life, intervija bija lieliska, ja neskaita, ka pirmās piecas minūtes nebiju ieslēgusi diktofonu (kad centos neuzkrītoši to tomēr izdarīt, tam, protams, bija nodevīgi jāiepīkstas: "is everything alright?" - "yeah, yeah, I'm just checking"), domāju, nuvo, vēl aizbraukšu uz darbu un stundiņu pastrādāšu, skuju, čaļi jau gāja pēc švepa un beigās tāpat bija jākurī. šodien esot hokejs, nu, es tāpat to ripu neredzu, bet aliņu no mājām paņēmu gan. nākamnedēļ mums ved šņabi, tā ka es vienkārši nesaprotu, kā lai nedzer, pat, ja ieslēdzos mājās un istabā, tas alkohols pie manis atnāk