dzīvoju pilnīgu double dzīvi, vienmēr jau tā bijis, bet tā robeža iezīmējas arvien krasāka un krasāka: ar copi galvas vidū sēžu iežmiegusies ofisa svārkos, uz meiliem atbildu parakstoties "ar cieņu, katrīna" un pusdienojot izmantoju dārgus galda piederumus, kamēr klusībā sapņoju par to, kad beidzot paies divas nedēļas (nu jau pusotra) un es varēšu braukt uz londonu dzīvot skvotā, lietot narkotikas un nodarboties ar seksu publiskās vietās.

jebkurā gadījumā, nesaprotu, kāpēc es varu nebūt daune, un, liekot roku uz sirds, teikt, ka tas ir easy as fuck, bet citiem visu mūžu jābūt idiotiem, tas tāds bišķiņ stragls par dzīvi man