vēlos atzīmēt, ka vakar nevarēju un nevarēju noreibt līdz mirklim speisdogā, kad dejoju ar osi un sapratu, ka tas ir bīstami gan man, gan apkārtējiem. mēģināju tikt dzīvoklī pa lejasstāva durvīm (nav pirmā reize), līdz atmetu ar roku un nospiedu zvana pogu. jautājums atrisinājās brīdī, kad krišjānis stāvu augstāk atvēra īstās ārdurvis. nav ne jausmas, kā tiku līdz gultai, bet nākamais brīnišķīgais mirklis sekoja šorīt, kad mokošu slāpju mākta tikai caurspīdīgās biksītēs šļūcu uz virtuvi, lai atvērtu durvis un ieraudzītu, ka pie galda brokasto krišjānis un viņa jaunākais brālis.