|
|
|
Septembris 13., 2010
23:57 - Par kleitām
Svārciņi un kleitiņas. Tās ir lietas, kas visuzbudinošāk skan tieši deminutīvā. Tādi mazi svārciņi, tāda īsa kleitiņa. Acu skatiens slīd gar apakšējo malu, slīd un pat ne iztēlojas kas slēpjas apakšā, nē. Skatiens iztēlojas kā būtu paskatīties zem. Atvainojiet par zināmu kalamburu.
Tā vēlme paskatīties bieži vien ir stipra pati par sevi. Tai nevajag nekādu mērķi, nevajag ieraudzīt vietiņas obligāti. Vajag tikai paskatīties. Vai arī domāt par to, ka varētu paskatīties. Ka kleitiņa varētu parauties uz augšu. Svārciņus vējš uzplandīt. Ja pieņemam vietiņu starp kājām par x, tad paskatīšanās būtu f(x) bet paskatīšanās uz svārku maliņu un domāšana par to cik interesanti būtu paskatīties - f(f(f(x))). Diezgan smieklīgi, bet visnotaļ forši jebkurā gadījumā.
Skatoties uz kleitām bieži vien ir sajūta, ka tās nav īsti piesaistītas jostasvietai. Ka tās vairāk turas uz lencītēm, uz pleciem, nevis uz gurniem un dibena. Tas rada tādu viegluma sajūtu, tādu fīlingu kā tā ir vēl vējam paļāvīgāka, un ka rokas var aptvert gurnus, seja pieglausties pie vēdera, maigi iemurrāt un ar seju uzbraucināt audumu uz augšu tā, ka rokas pēkšņi ir uz visnotaļ kaila dibentiņa. Uz, ap, un priekšā. Tā, ka var zem kleitas palīst no apakšas un pamasēt meitenei muguru, vienlaikus it kā netīšām paceļot visu kleitiņu uz augšu, un vienlaikus skūpstot lūpas, kaklu, degunu. Aizraujoties skūpstos un masējot kakla pamatni, ar abām rokām no apakšas caur kleitiņu izvērtām. Un meitenei atliek tikai nolikt galvu uz pleca un skaļi smaidīt.
Skatīties uz svārciņiem var caurām dienām. Uz to ieskautajiem dibeniem un gurniem. Uz to kā augšpusē tās ciešā piekļaujas, izceļot apaļumus, un apakšpusē pland un ļaujas vējam. Tiešām ieraudzīt, tā netīšām, kas ir zem tām, gadās reti.
Bet tad tā bieži vien ir vilšanās, jo zeķbikses nav nekāds uzbudinošais skats un īstas zeķes meitenes tomēr velk reti. Kaut gan dažkārt pamanāmā zeķu maliņa spēj atsvērt daudz ko.
Vilkt ar roku pa it kā standarta zeķbiksēm, ar otru glāstīt dibenu un just, ka kaut kā dikti ļoti var sajust ādu zem svārkiem. Ar roku vilkt augstāk gar kāju un piepeši atdurties pret mazliet gumijotu maliņu. Un pēc sekundes sajust siltu, kailu ādu. Otrā pusē savilkt svārkus ar pirkstiem, savilkt ciešāk, ali tie mazliet paceļas. Uz augšu. Un ar otru roku glāstīt tālāk. Pa gurna iekšpusi. Āda arvien siltāka, var just karstumu no augšas. Vēl mazliet un pēkšņi tu sajūti, ka roka atduras karstumā, mitrumā un baudā. Var būt arī plānas biksītes, bet jau tik samitrušas, ka nespēj neko noslēpt.
Un pirksti atrod ceļu automātiski, ātri un daudz.
|
|
|