| 020 |
[20 Jul 2004|07:56am] |
darbini iztēli citā virzienā,
nogalini savu prātu.
tu neesi derīgs šai pasaulei,
tā gaida tavu kārtu.
pretīgi, pretīgi, pretīgi,
kaut kas šeit liekas pretīgs,
tik neizturams un smieklīgs,
tas ir tas tukšums, kas dzīvo manī.
|
|
|
[20 Jun 2004|03:27pm] |
vai dzirdi manu balsi?
es vēlos, lai tu dzirdi
tik tiešu un noteiktu,
to nevar izdzēst vairs no atmiņas!
vai redzi manu skatienu?
savos sapņos, kuri neliek mieru tev;
es gribu, lai nu neaizmirsti
un mocies kamēr esmu iztukšojis tevi!
---
tu neaizmirsti mani,
nekad to arī nespēsi,
lai cik to ļoti vēlētos,
jo es vienmēr būšu tevī!
|
|
| 018 |
[25 Apr 2004|11:14am] |
patīkams skatiens veras otrpus ekrāna,
es redzu to nākam, es pavadu to aizejam.
tik nevainīgs un nesabojāts,
lūk, šis ir patiess skaistums, kad acis
vēl nav skatījušas neskaitāmos mirkļus
un lietas, kas pārvērš tās, liekot
iemirdzēties cinismam un lēnīgsnējām
plakstiņu darbībām.
tad viss zaudē savu jēgu!
|
|
| 017 |
[21 Apr 2004|11:34pm] |
rindā pēc iespaidiem/
cik šodien sutīgs laiks ir padevies,
drīz jau sāks kļūt nepanesami
un ko tad?
kaut kas iesper pa galvu ar
saukli:"Šodien LĒTĀK!",
bet vai vajag?
nav šaubu, vajadzību vienmēr
var atrast kaut kur starp tādiem
jēdzieniem kā "gribu - negribu".
un tā tiek ieņemts rindas gals;
esam pārāk kautrīgi, lai uzprasītu
kurš ir pēdējais vai arī kas tad īsti
šodien ir ši vērtības pazemināšanu
godam nopelnījusī lieta,
tomēr sirdsapziņa neļauj iet prom un
pastiprinātas intereses kompānijā,
pie sevis klusām nodomā:
"Cik jauki, cik jauki, cik jauki..."
|
|
| 016 |
[13 Apr 2004|09:27pm] |
|
Mans prāts ir mans Dievs!
|
|
| 015 |
[03 Apr 2004|11:40pm] |
niecīgs gaismas stars
iespīd loga rūtī
šajā, tik vēlajā vakara stundā
un sasilda istabu tā kā to
nespēj sildīt neviena ierīce.
un sēž tur cilvēks,
tverot šo mirkli
kā makšķernieks, kam bauda
stājusies loma vietā,
ar vienaldzības pilnu smaidu,
tas nodomā pie sevis:
"bet mēs taču neesam
nemaz tik svarīgi!"
|
|
| 014 |
[31 Mar 2004|12:43am] |
|
beidzot ir pienācis šis maģiskais mirklis, kad vientuļas pastaigas nakts vidū sāk palikt interesi aizraujošas.
|
|
| 013 |
[26 Mar 2004|01:02am] |
|
cilvēkam mirklis ir tik nozīmīgs jēdziens, ka lielākā vēlme un laime ir to spēt notvert. nepārtraukta pakaļdzīšanās. taču tas vienmēr ir soli priekšā. tā it kā zinātu visas to sekojošās darbības jau iepriekš.
|
|
| 012 |
[23 Mar 2004|04:49pm] |
|
cilvēks ir visu lietu mērs un tas ir strikti mūsu pašu pasaulē! tas nav nekas nosodāms, drīzāk gan tas ir apsveicami, jo kā gan savādāk cilvēks kaut ko var mainīt savā dzīvē, nemaz nerunājot par citiem objektiem, ja viņš sevi uzskata par bezspēcīgu? cilvēks ir visu lietu mērs savā nodalītajā pasaulē un, piemēram, dzīvnieki ir tādi paši savā pasaulē. nevajag censties iejaukties un izprast viņu dzīves un to jēgu, nevajag tēlot, ka mums rūp viņu dzīves un nākotne (sākumā iemācies rūpēties par savu dzīvi). tas ir tikpat bezcerīgi kā iemācīties nemelot sev un citiem!
|
|
| 011 |
[23 Mar 2004|12:11am] |
jebkuram stāstam vai filmai ir sākums un pienāk reiz arī beigas.
lūk, šīs ir vienas lieliskas beigas, ko izbaudīt!!
|
|
| 010 |
[21 Mar 2004|12:10pm] |
rīts, kas paspējis jau
iekāpt dienas teritorijā,
vēl pēdējiem spēkiem
cenšas izraut no miega
guļošo cilvēku.
nelieli atmiņas uzplaiksnījumi,
kas mijās ar nepatīkamām,
taču jau ierastām galvassāpēm,
uzstājīgi cenšas būt paši
pirmie rīta sveicieni.
ir iestājusies tā, tik raksturīgā,
tukšuma sajūta, kas mēdz
izsekot un apzagt tos cilvēkus,
kuriem ir nācies aizkavēties
tās vilinoši tīrās baudas meklējumos.
nav jābīstas un jānīst tas,
jo tukšums nav mūžīgs,
tas viegli aizpildās ar
asperīnu un pāris patiesu sajūtu
radītiem smaidiem.
un dzīve var turpināties!
|
|
| 009 |
[20 Mar 2004|07:30pm] |
tik kluss, ka pat vējš samulst
un uz brīdi liek mierā viņa
tumšās matu cirtas, lai ļautu
sākties izrādei. kustību
daudzveidības, kas mijās ar
neveiklu komiskumu, padara
garāmskrienošo dienu viegli
aizmirstamu!
|
|
| 008 |
[18 Mar 2004|11:13pm] |
|
jauna ideja ir gaisma, kas izgaismo klātbūtni, kurai vienkārši līdz šim nav bijis formas priekš mums, jo uz to nav kritusi gaisma!
|
|
| 007 |
[16 Mar 2004|12:25pm] |
|
kad liekas, ka viss ir skaidrs, var vienkārši pazust aiz šķietamā ēnas, jo kā gan var pastāvēt absolūta skaidrība lietās, kuras mēs mēdzam apšaubīt par patiesām? apšaubīt tieši šādas, šķietami skaidras lietas, nozīmē patstāvīgi domāt un censties rast atbildes jau iepriekš atklātām atbildēm, kas tikai vairāk apstiprina jau iegūto patiesību, kas gan vēl nenozīmē dotās lietas absolūtismu.
|
|
| 006 |
[13 Mar 2004|11:56am] |
|
kāds liels, bet nenoteikts spēks pārklāj visu un tam nav redzams gals. rodas vēlme pakāpties uz krēsla un ieskatīties vienīgajā istabas logā, lai redzētu to, kas notiek ārpus redzesloka, taču nekas vairāk kā novērošana nav iespējams.
|
|
| 005 |
[13 Mar 2004|12:19am] |
pamazām kāda lieta aizsāk
kustību
tuvāk savām beigām,
taču tas nav nekas mulsinoš,
jo beigām nav noteiktas vērtības.
un ar cēlu stāju
tā pacietīgi veidojas no maza stiebra,
lēnām kļūstot par koka
stumbru.
|
|
| 004 |
[12 Mar 2004|06:45pm] |
|
izsprukt no ideālas avārijas, apslēptas dziļi iekšienē ar izteikti perfektu struktūru, veidojot nenoteiktas figūras no mākslīgi radīta haosa un revolūcijas, kas ir jau iepriekš sagatavoti kā plastelīna mājas un mašīnas jebkurā bērnudārza istabā!
|
|
| 003 |
[09 Mar 2004|04:24pm] |
|
spēja uzdrošināties un uzdot jautājumu ir kā varoņdarbs, kas nekad netiek atzīts tāds esam. taču tad, ja to arī atzītu, visa pasaule pārvērstos par vienu lielu varoņdarbu, kas līdz ar to arī nozīmētu varoņdarba kā jēdziena pilnīgu iztukšošanu.
|
|
| 002 |
[08 Mar 2004|11:13pm] |
gaidīt tā atnākšanu,
gaidīt kaut kā beigas,
lai būtu pamats sākumam
un viss tas nekad nebeidzas.
kā nebeidzams skrējiens
pa apli ar aizvērtām acīm
un smaidu uz lūpām.
te mainās tikai viena lieta -
cilvēki, kas skrien šo apli!
|
|
| 001 |
[08 Mar 2004|11:00pm] |
|
neskaitāmu skaitļu un ciparu pasaulē ir parādijies kārtējā mape ar "it kā" noderīgām lietām!
|
|