| Ojārs Vācietis |
[Nov. 18th, 2015|06:36 pm] |
Arī novembrī pasaulē nācis.
Vakar koncertā iespēra pa smadzenēm šie, jau it kā tik zināmie teksti.
Bet nevar izturēt, cik ļoti.
Ar zvaigžņu kluso gaismu aiziešu pie Tevis,
bez skaņas iešu Tavā tālā logā,
bez vārda iešu Tavā mīļā mūžā,
bez pieskaršanās noskūpstīšu Tevi,
Tu mani pašu, mīļā, neredzēsi,
jo esmu es no Tevis tādā tālē,
kur nav nevienas pašas satikšanās,
ir tikai nokavētās un vairs neesošās.
Ar zvaigžņu kluso gaismu aiziešu pie Tevis,
jo saules baltā
man jau ir par skaļu.
un
Izkal pakavu
akmens zirgam.
Ēze ir krūtis.
Kur ņemšu dzelzi?
Pierīgas pūrā, sarkanā rāvā,
no senču asinīm
satecināta.
Izkal pakavu
nelaimīgiem.
Lakta pats būšu.
Kur ņemšu āmuru?
Paskaties, nelga,
debesīs augšā −
liktens stāv zvērojošs
ar zibens acīm. |
|
|