|
Feb. 5th, 2013|11:48 pm |
Ja man būtu jāraksta scenāriji filmām/teātriem/operām, es materiālus vāktu slimnīcu uzņemšanas nodaļās. Tie dzīves stāsti, kas tur izgaismojas caur tām dažām detaļām, ko paspēj ieraudzīt vai saklausīt īsā laikā, tos izdoma nespēj radīt.
Un ārsti - par to, ka spēj to visu tik pacietīgi un iejūtigi uzklausīt...
Saniknoja atgadījums ar puisi, kurš (pēc viņa telefona sarunas secināts) ir mūzikas akadēmijas students. Šodien gājis ar draugu pusdienās no akadēmijas operas virzienā. Viņiem piesējies kaut kāds kretīns, ko puiši ignorējuši. Kretīns turpinājis piesieties. Kad "mans" puisis teicis, ka izsauks policiju, viņš dabūjis pa seju. Pieticis ar vienu sitienu, lai tagad viņš ar plūmi acs vietā un smalkiem sejas kaulu lūzumiem ceļotu uz Dzirciema ielu. Oftalmologs pārbaudīja, ar aci laikam viss būšot kārtībā. Viņš pa telefonu tikai noteica, ka ļoti cer, ka lūpas muskuļi nebūs pārplēsti, jo tad viņš nekad vairs nevarēs spēlēt... |
|