| mazliet par maratoniem |
Sep. 19th, 2016|12:56 pm |
vakar tradicionāli džeza trio sastāvā atbalstījām bundzinieci Valmieras pusmaratonā. Tik milzīgs pozitīvās enerģijas lādiņš kā vēl nekad šādos pasākumos.
Man bija divas vislielākās emocijas (ārpus L. atbalstīšanas, kura arī uzstādīja personīgo rekordu un bija uz superviļņa).
Pirmais bija 92 gadus vecs vīrs Visvaldis Lācis, kuram uz t-krekla muguras bija rakstīts DZIMIS VALMIERĀ 1924. gada martā. Un viņu eskortēja organizatoru velosipēdi. Maratona distanci viņš pieveica 8 stundās un 14 minūtēs.
Otrs bija puisis sarkanā t-kreklā. Kad L. jau pusīti bija finišējusi, mēs vēl kādu laiku uzkavējāmies, lai atbalstītu maratona skrējējus ar saucieniem un plaudēšanu no malas. Pamanījām nākam kādu puisi, kuram sejā bija pilnīgs tukšums, izmisums, skaidri redzams, ka aizgājis ciet, un viņš taisās padoties. Izdvesa, ka viņam vēl viens aplis (viens aplis bija 7km, tātad maratonistiem bija jānoskrien 6 apļi). Saucam - tu vari! Tu vari! Tu vari to vēl vienu apli! Aiziet! Izturēsi! Tu vari. nē, nevarēšot, viss, stājoties ārā, vairs nevarot. Skaidri redzams, ka pilnīgi sašļucis, un ka tiešām izstāsies, garīgais lūzums. Gargabalnieku jēdziens "nāves punkts". L. iemetās trasē un sāka iet viņam blakus un runāt. Kāpēc tu to dari? Tu jau esi tik daudz paveicis. Tu taču atnāci šeit, jo zini, ka vari. Tu nedrīksti tagad padoties. Apliecini sev, ka vari. Tu atnāci finišēt. Saņemies. Viss būs labi. Kādu laiku gāja līdz un runāja. Puisis vārgi pacēla roku un paspieda L. plaukstu - es mēģināšu. TU VARI. Un vārgi aiztipināja.
Mēs jau sataisījāmies uz mašīnas pusi, kad pēkšņi saku L. - klau, sagaidām to puisi? Un, ja nu viņš nepadevās un aizgāja pēdējā aplī?
Sākām skriet uz trases otru galu, jo pēc mūsu aprēķiniem, ja viņš tiešām aizskrēja tālāk, viņam būtu jābūt tur. Tur ieraudzījām atraktīvo igauni, kurš distancē bija aiz Sarkanā Krekla. Bāc, puisis tiešām aizgājis garām? Nevar būt tik ātri. VIņš bija lēns. Nevar būt! Sasodīts, viņš tiešām būs izstājies? Skrienam atpakaļ uz to vietu, kur viņu satikām pirmo reizi. Gaidīsim tur.
Nāk viens aiz otra maratonisti finiša taisnē. Saucam visiem, ka zvēri, ka izturējuši, vēl tikai nedaudz. Visi visu varēs! JŪS ESAT SKAISTI. Skrējējas smaida, puiši rāda sveicienus ar rokām, daži izdveš paldies. Tipina puisis, kurš novilcis apavus, jēlas pēdas, bet sejā možums. Saku, jā, vecīt, pareizā izvēle, šī ir vislabākā baskāju taka pasaulē, tur tālāk būs vēl foršāk! Viņš sāk smieties un sauc, ka par to nemaz nav šaubījies. Visiem tādas pozitīvas emocijas. Bet mūsu Sarkanais Krekls kā nav, tā nav. Paiet jau krietna pusstunda. Viens aiz otra finišē pēdējie dalībnieki. FInišē arī 4 stundu tempa turētāji. Sākam jau apsvērt domu, ka būs tiešām izstājies, un ka jātaisās uz prombraukšanu. Jau pagriežamies iet, tad saku L. - bet ja nu tagad būs kā amerikāņu filmās, glābēji zaudējuši visas cerības un sataisās pamest katastrofas vietu, bet tad pēkšņi no miglas, gruvešiem un dūmiem parādās izdzīvojušais tēls?
Nu labi, pagaidīsim vēl 15 minūtes.
Vēl daži skrējēji dodas finiša taisnē. Līdz tam kāds kilometrs no mūsu vietas. Bet ļoti smags kilometrs, pret stāvu, bedrainu un smagu pakalnu.
Un pēkšņi starp priedēm tālumā parādās tēls ar sarkanu augšdaļu. L sarosās. Tas ir viņš? Kas viņam bija kājās? Atceros, ka kaut kas melns, melni šorti laikam. 32. numurs.
Pa gabalu nevar saprast. Ir? Nav? JĀ! IR! Mums pretī skrien pilnīgi cits puisis - tas pats, bet cits - sejā prieks, možums, mirdzošas acis. Mēs abas izlecam trasē un sākam skriet viņam blakus. Viņš smaida un dveš - es saņēmos, es sāku skriet pirms līkuma, jo padomāju, ja nu mani gaida? ja nu jūs mani gaidītu?
Noskrēju, jo jūs mani gaidījāt!
skrienam blakus, saucu - vecīt, ja tu izstātos, mēs tevi atrastu feisbukā un sadotu pa ausīm! Mēs tevi speciāli gaidījām! Tu esi varonis, tu izturēji! Tu esi uzvarētājs!
viņam acīs asaras, viņš smejas. Es izturēju.
Paskrienam līdzi kādu gabalu un pirms finiša kalniņa palaižam vaļā - Tava uzvara, aiziet, finišā!
viņš aizskrien, pacēlis roku sviecienā.
Gan jau kādreiz atkal kaut kur trasē satiksimies, bet šīs emocijas mani silda jau otro dienu. Sajūta it kā kaut ko lielu dzīvē būtu paveikusi. |
|