| upē naktī. tāpēc jau, ka nevar zināt, kāpēc |
May. 10th, 2016|07:48 pm |
Bija tāds gadījums. Naktī no piektdienas uz sestdienu. Airēju, kaut kur pirms Lejasciema. Baigais spars iekšā, vēl nieka 30km, un tikšu gulēt. Pēkšņi izdega lukturis. Nesaprotamu iemeslu dēļ vienkārši vairs nedarbojās. Paliku tumsā. Viena pati, laivā, kaut kur mežā. Ūdens līmenis augsts, kritums liels, upe strauja, nes kā pa reni. Šaura arī, zari no krastiem ārā, akmeņi. Ciklopu slēgt nav jēgas, jo upe garo, un ciklopa gaismā tie garaiņi pārvēršas par miglu, kas neļauj redzēt neko.
Un tad notika kaut kas TĀDS, par ko man ļoti gribētos pastāstīt, bet šķiet, ja stāstīšu, neviens neticēs. Tie nav murgi un halucinācijas. Tā bija.
Sapratu, ka man nav īpaši daudz variantu, uz priekšu jātiek. Un nav jau arī tādas pilnīgas tumsas. Debesīs mirdz visas pasaules pasaules zvaigznes, upē tas viss atspīd. Krasta koku līnijas arī atspīd. Pa vidu var redzēt ūdens ceļu - debesu atspulgu upē. Kā airēt pa zvaigžņotām debesīm. Un tad es ļāvos. Ātrums brīžiem bija apmēram 12-13km/h. 30 km noairēju 3 stundās. Vienkārši ļāvos upei. Tā it kā pielaida mani sev klāt un padarīja par daļu no sevis. Straume biju es pati. Nekādu baiļu, pilnīga paļaušanās uz upi, jo tā zina, ko dara, un es jūtu šo ūdeni kā savus sirdspukstus. Zvaigžņu ceļa atspulgs ūdenī. Tik saplūdusi ar dabu, vienota un pilnīga, īsta un patiesa es laikam nekad vēl nebiju jutusies. Tas bija svēts mirklis. Un netiražējāms.
Paldies, Gauja! |
|