|
Apr. 19th, 2016|03:50 pm |
|
runājot par zeķu(bikšu) savilkšanu uz augšu publiskā vietā - man reiz bija pamatīgs izmisums. Krietni lielāks nekā parastais šāda tipa izmisums. Gāju visa tāda glīta, kurpēs, svārkos, zeķēs ar mežģīņu maliņu, gāju uz randiņu (apvienotu ar teātri). Un pēkšņi tā viena zeķe šausmīgi mērķtiecīgi saka šļukt nost. Nu ne pa kam. Jūtu, ka tūliņ jau būs līdz celim, tad, svārki to vairs nenosegs, un tad nu vairs neko - Elizabetes iela, klusā centra epicents, saulaina pavasara brīvdiena, visur vēstniecību kameras. Kādu brīdi vēl eju meklējot vietu, kur paslēpties un to zeķi savilkt, un nekā nav. Svētdienas rīts, pēkšņi visi krogi kā par spīti ciet, un nevienas vārtrūmes. Beidzot atradu vienu. tādu tumšu, nomaļu kaktu. Izpētīju, ka nekur nekādu kameru nav, ielīdu dziļumā un sāku sirsnīgi savilkt zeķes un kārtot visu to padarīšanu ar mežģīnu maliņu nesaturēšanos, lai tiktu līdz teātrim bez atkārtotas šļukšanas. Pēkšņi atskan rupjš ķērciens. Krievu valodā ūsains onkulis uz mani kliedz: da čo vi pozvaļaijeķe sebje? Eto že possoļsto Rossiji a ņekakoj tam šļuhozborņik! My že v kamerah vsje viģem! A nu ka von ot suda! |
|