| |
[Oct. 21st, 2016|11:53 am] |
ja pirms kāda laika mēs te ar dažiem cibiņiem jūsmojām par paralēlo visumu, ko paver veikala Depo apmeklējums, tad ziniet, nē, vēl pavisam cita paralēlā pasaule mums atveras ieejot audumu veikalā. Stabu iela ir audumu veikalu paradīze. Tā siltā vilnas dzijas un gabaliņu smarža, kas apņem ieejot katrā no veikaliem, atsauca atmiņā bērnību. Ne kādus konkrētus notikumus, bet vispārīgas izjūtas par laimīgo, silto un bezrūpīgo laiku. Ome dažreiz šuva, un mums mājās mēdza būt audumi, pat veseliem baķiem, jo omes mamma visu mūžu bija nostrādājusi linu fabrikā, un bija ievākumi nebaltai dienai. Kad ome rosījās pie zingera ar šķērēm un audmiem, man patika maisīties pa kājām. Un tā smarža ir palikusi kaut kur kaulos.
Taču tie visi baķu krāvumi, tās krāsas, tās faktūras, tekstūras un struktūras! Un ārkārtīgi laipnas pārdevējas, kas iedziļinās katrā jautājumā, un velta individuālu lekciju, kas būs piemērotāks, kas nē, kas labāk, no jaunās kolekcijas, no vecās, kādam nolūkam. Un tie audumu nosaukumi! Tur prasās pēc neliela vokālā cikla (ar skaidrojošo vārdnīcu pielikumā)- kreps, organza, buklē, tafts, batists, žakards! ŽAKARDS!
Nebiju tagad pāris gadus šuvusies, ar iepriekšējo šuvēju mēs gājām kopā uz veikaliem, un jau diezgan precīzi uz konkrētu vietu, un diezgan operatīvi izvēlējāmies konkrētos audumus. Šoreiz man bija drusku cits uzdevums pirms iešanas kopā ar šuvēju/tērpu mākslinieci, un tad nu nācās ienirt šajā mazzināmajā pasaulei pašai. Man ļoti nepatīk staigāt pa veikaliem, kad kaut ko jāmeklē (un kad nevar uzreiz konkrēti aiziet un nopirkt precīzu lietu), bet šajā visā bija kaut kas valdzinošs. Jauna pieredze, jauna pasaule, un pat aizraujoši.
Bet tas ŽAKARDS!
un žoržets... |
|
|