| |
[Jul. 18th, 2016|11:14 am] |
atvaļinājums noslēdzas pasakaini - ar burājumu uz Ronīti.
Turpceļā bija lielisks mugurvējš, gājām ar sešie mezgliem, un drīkstēju rīkoties ar spinakeru. Pirmo reizi darbojos ar spinakeru, un tā sajūta bija lieliska - sajūst vēju un pievilket buru, lai tā pilnībā strādā. Bija perfekts laiks, un pārējie ceļabiedri sauļojās uz klāja, baudīja sauli un šaNpaniešus.
Roņu sala ir dikti mīlīgs veidojums, 97 iedzīvotāji, no kuriem daļa zviedru, kas atguvuši savus īpašumus. Par 1 eiro var paņemt riteni un izbraukāt saliņu. Eifeļa bāka un 17. gadsimta koka baznīciņa, pasta nodaļa, kurā pasta funkcijas pilda mazs galdiņš pārējo telpu aizņem šmigas plaukti un dažādi saimniecības nieki nopērkami. Vakarā uz ostas kafejnīcas terases iekārtojās elegants kungs sintezatoru un skaņu aparatūru, un šlāgerballe var sākties. Visi jahtotāji saradās uz deju grīdas un šīberēja uz nebēdu. Valsi ar mūsu meitenēm uzlaida arī ostas pārvaldnieks Prits (viņa suns no rīta apčurāja manu matracīti un telti, telts bija saliktā veidā, jo kā svaiggulēšanas apoloģēte es to izmantoju spilvena vietā). Kungs laida vaļā visu vācu šlāgeru klasiku, rozamundes igauniski ir ko vērtas. Igauņu "lido mazā kaijā" vai "peee=-eee-ddeeeejo-reiz" mēs diemžēl nespējām novērtēt, bet kad atskanēja Paula "Kuurzeemee kūuuuru uguns spīd" igauņu valodā, ekstāzē nezinājām, kur likties. Jutos tā, it kā man visapkārt būtu atdzīvojušajās Tuves Jansones ilustrācijas trollīšu Muminu vasarām. Sirmi vācu pensionāri no blakus jahtas griež valšus ar leišu un latviešu meitenēm no citām jahtām, un laikam arī daži salas iezemieši. Lapenē mirdz lampiņas, turpat blakus līgojas jahtas un visapkārt šalc jūra. Dzīves laimīgā nebeidzamība nav apšaubāma.
Atpakaļceļā gan bija tāds jestrāks vējš un viļņi, biedrīši baroja zivas uz nebēdu, kamēr es pateicībā par jūras slimības neesamību sēdēju jahtas priekšgalā, štagās ieķērusies un 7 stundas nebeidzamā meditācijā baudīju jūras pēlēko daili un viļņu šļakatas sejā un 7 mezglus finišā. Nācās rēvēt grotu, jo sāka stipri lauzt stūri. Kapteiņa spēcīgās, iedegušās rokas ar veiklām kustībām to visu ātri paveica. Skaists tāds dzīves veids un tādas prasmes tomēr. Kurzeme mūs sagaidīja ar spožu sauli un gandrīz spoguļjūru.
Lai dzīvo jūra un pirmās darba dienas! |
|
|
| kārtējais |
[Jul. 18th, 2016|04:24 pm] |
|
mēs visi tā ņirgājamies, tā ņirgājamies par tiem regulārajiem pasaules galiem, bet, ja nu šis reiz ņem un tiešām pienāk? Tad pat nestrādātu spēkā mana senā fobija, ka galvenais, lai tīra veļa mugurā un māja sakārtota, kad manu līķi atradīs... |
|
|