| |
[May. 2nd, 2016|09:13 pm] |
Šovakar sanāca nokļūt NT izrādē "Ceļā uz mājām", par ko pateicos patai.
Šī nebūs izrādes recenzija (bet, ja jautāsiet, man visai patika, kaut arī neesmu komēdiju cienītāja, jo reti, kuram sanāk, un vairumā gadījumā galīgi nav smieklīgi).
Izrādē aplūkotās tēmas un baudāmā aktierspēle patiešām lika brīžiem ļoti sirsnīgi smieties. Taču šovakar publikā bija arī kāda sieviete ar tiem lipīgajiem, specifiskajiem smiekliem, kādus liek internetos un šēro, lai visi sāktu smieties.
Un interesanti, ka šī sieviete ļoti bieži smējās arī vietās, kurā smējās ļoti maz cilvēku, vai pat neviens. Un katru reizi, ka viņa iesmējās, smieties sāka arī pārējā publika - viņas smieklu dēļ.
Izrāde notiek aktierzālē, kur skatītāji ar aktieriem ir ļoti satuvināti.
Otrā cēliena kulminācijā, kur skatītāji smejas gandrīz visu laiku, šī kundze skan tik sirsnīgi, ka arī Jānis Āmanis, kura tēls šajā brīdi paredz būtu šokētam, izmisušam, nelaimīgam, un kurš visu laiku sēž galīgi piesarcis, un slēpj seju šallē, neiztur un apsmejas.
Gandrīz apraudājos. |
|
|