| |
[Feb. 20th, 2016|07:25 pm] |
kāds bezpajumtnieks - sirms, bārdains vīrs ar vienu aci, stipri kliboja - autoostā pienāca klāt un ļoti pieklājīgi jautāja apmēram šādi: "es atvainojos, sakiet lūdzu, dikti gribas ēst, jums nebūtu kāda maizīte?" Diemžēl man nebija nekà ēdama, ko piedāvāt. Gaidīju, kad prasīs naudu. Bet nē, lepnis kā jau liepājnieks, viņš skumji novilka: "nu, tad neko..." un lēni šļūca tālāk.
Pienāca mans autobuss. Štrunts ar visu to, lūdzu, lai uzgaida, ieskrēju autenē, nopirku viņam cîsiņu mīklā (cita nekā tāda, kas nebūtu eklērs, tur nebija). Iedevu viņam maizīti. Vīrs apmulsa un pateicās. Autobusa šoferis neizskatījās priecīgs par tādu apmēram pusotras minūtes ilgu gaidīšanu. Bet mani viņa dusmas nesatrauca.
Sākām braukt, redzēju, ka vīrs ēda to cīsiņu lēni, izgaršodams un taupīdams katru kumosiņu. |
|
|