| |
[Jan. 10th, 2016|04:35 am] |
Aizdomājos par kādu lietu, ko vakar novēroju soctīklos, īpaši sejas grāmatā.
Cilvēki mirst. Arī tādi, kuriem bijis profils sejasgrāmatā, un kuri šo tīklu aktīvi lietojuši.
Sērojošie tuvinieki, draugi, radi vēlas paust savu sāpi, līdzjūtību, utjp. Tas būtu normāli un saprotami.
Bet, līdzjūtības paušana, ietagojot nomirušo vai uzrakstot uz viņa "sienas" kaut ko - tas salikās jocīgi.
Viņš taču pats to nelasīs vairs.
Bet varbūt tas nav jocīgi. |
|
|
| |
[Jan. 10th, 2016|01:00 pm] |
|
4 no rīta spēlēju basģitāru un cerēju, ka čellists, kurš dzīvo virs manis šogad un mīl vingrināties arī 2 nakti, to sadzirdēs. Bet dzird jau tikai tie, kuri dzīvo zem. Tie, kuri virs, no lejas neko nedzird. Bet zem manis ir tikai kāpņu telpa un pastkastītes, tur nevienu nevar pamodināt |
|
|