| |
[Oct. 18th, 2015|05:15 pm] |
visa pasaule droši vien jau sen zināja, ka DEPO var nopirkt arī šmigu, vai ne? Es to atklāju piektdienas vakarā. Nē, šmigu man nevajadzēja (tikli norīstās). Tiešām tīri saimnieciskas darīšanas. Un tad ar līdzbiedru kādu mirklīti kritām antropoloģisko un mārketinga lauka pētījumu kārdinājumā. Šo vajadzētu izvērst nopietnāku akadēmisko pētījumu līmenī. Taču tā, uz ātru roku novērotais liecina, ka viena kategorija ir jauni un pašos spēka gados esošie vīrieši, kuri papildus dībeļiem, profiliem, kronšteiniem, špakteļmasai un tamlīdzīgām skaidri redzami vajadzīgām lietām pieķer vēl pa aliņam (ja viens), visītim ar kolu (ja vairāki). Otra kategorija ir mātes un viņu jau pietiekami lielās meitas, kuras sagrābušas rokās kaut kādas līmlentas un krāsainu krāsu paciņas, un mēģina tam visu pa vidu noturēt šampūnieti vai kokčikus. Trešā kategorija - onkas ar stiklavates blāķiem vai riģipšu krāvumiem, vai tamlīdzīgām fundamentāla izmēra vajadzībām lielajos iepirkumu ratos, un pusstopu piparu rūgtā rokā.
Depo, pasaule pasaulē - vieta, kurā ienirt un ilgi klīst, apjaušot, ka uz pasaules ir vēl tik daudz kā, par ko neesi ne vella nojautis. Tik daudz visa kā, par kā esamību un vajadzību savā dzīvē ij iedomājies nebūtu, ja ne šie depo plauktiņi ar ar VisuKauKo līdz augšai piekrauti.
Valdzinoši kaut kādā ziņā. |
|
|